“Var paņemt mūsu dzīvību…”

«Diskusija»

Kā nacionālo partizāni karoja 1941. gada vasarā Limbažos

1. Raganas kauja

Pēc Vācijas–PSRS kara sākuma 1941. gada 22. jūnijā cīņu pret padomju bruņotajiem formējumiem Smiltenes, Gulbenes, Madonas, Alūksnes, Limbažu, Tērvetes apkārtnē un citur uzsāka latviešu nacionālo partizānu vienības. Tās veidoja bijušie Latvijas armijas karavīri un virsnieki, Aizsargu organizācijas locekļi, kā arī 1941. gada jūnijā–jūlijā no 24. teritoriālā strēlnieku korpusa atvaļinātie vai dezertējušie karavīri. Nacionālie partizāni vēlējās atgūt savas valsts suverenitāti un novērst un atriebt padomju okupācijas režīma teroru un represijas pret Latvijas iedzīvotājiem. Vēl pirms vācu karaspēka ienākšanas viņiem izdevās ieņemt vairākas apdzīvotas vietas un pārņemt varu daudzos pagastos. Raganas un Limbažu kaujas, kas norisinājās 1941. gada 4. jūlijā, bija vienas no spilgtākajām epizodēm nacionālo partizānu kara vēsturē.

Pretēji padomju laikā apgalvotajam, ka Raganas kaujā, kas notika naktī no 3. uz 4. jūliju, ir iesaistījušies bēgot apmaldījušies sarkanarmieši, īstenībā tie bija vienas LPSR Iekšlietu tautas komisariāta operatīvās grupas karavīri, kuri pēcpusdienā bija ieradušies Sējas pagastā, lai noskaidrotu situāciju, un veica represijas pret mierīgajiem iedzīvotājiem. Jau 1. jūlijā padomju okupācijas varas pārstāvji, kas panikā atkāpās, iebruka Sējas pagasta Ziediņu mājās, kur sagūstīja un pēc tam nogalināja saimnieci – 39 gadus veco Elzu Višu un viņas māti – 64 gadus veco Elzu Martinovu. Viņu “noziegums” izrādījās mastā uzvilktais sarkanbaltsarkanais karogs, pa radio pēc 378 dienu pārtraukuma atkal izdzirdot nacionālo himnu “Dievs, svētī Latviju!” un saņemot ziņu par komunistu padzīšanu no Rīgas. Vēlēdamies pasargāt sevi un savus tuviniekus no šādas vardarbības, ap 30 nacionālo partizānu no Krimuldas, Sējas un Inčukalna pagastiem leitnanta Visvalža Brūniņa vadībā 3. jūlija vakarā izvietojās slēpnī Straupes šosejas apkārtnē. Kaut arī šo partizānu grupu veidoja šeit nesen no 24. teritoriālā korpusa nometnes Gulbenes apkārtnē nonākušie karavīri, viņu zināšanas par ienaidnieka pārspēku, pašu apbruņojums un subordinācija izrādījās nepietiekama.

3./4. jūlija naktī Raganas kaujā pret padomju armijas un čekas karavīru grupu, iepretim Engelhartes muižas ceļa galam uz Voltrāmu māju zemes dzīvību zaudēja astoņi nacionālie partizāni: rezerves leitnants V. Brūniņš, seržants Jānis Tomašuns, Kārlis Gansons, Jānis Kurpnieks, Juris Ķelmeris, Jānis Minkevics, Vilis Vīburgs un Raganas aptiekāra dēls Pēteris Praškevičs. Arī tikai nesen Latvijas Kara muzeja krājumā nonākušajā “Latvijas štāba ienaidnieka iztīrīšanas akcijas ārpus Rīgas” komandiera pulkveža Kārļa Dzenīt-Zeniņa dokumentu kolekcijā atrodamais Inčukalna partizānu grupas komandiera leitnanta Makša Cālīša 1941. gada 4. jūlija dienesta ziņojums apstiprina partizānu bruņojumu tikai ar daļēji bojātām krievu šautenēm, lūdzot steidzami piegādāt sešus ložmetējus, sešas – desmit patšautenes (vienīgā partizānu patšautene Raganas kaujā bija izsista no ierindas) un vienu prettanku lielgabalu ar apkalpi un munīciju, rokas granātas un karavīru rezervi. Kaujas laikā čekisti ievainoja un sagūstīja arī septiņpadsmitgadīgo Rēzeknes vidusskolas audzēkni Jāni Porieti un pēc nežēlīgas spīdzināšanas pie Stalbes muižas vēlāk viņu nošāva. Precīzu ziņu par Raganas kaujā kritušajiem un ievainotajiem padomju okupācijas režīma spēkiem trūkst, taču kā vēlāk atcerējās Maija Vijciepa no Voltrāmu mājām, tad “kritušie krievi gulēja mūsu rudzu laukā vairākas dienas, tad māte lūdza tēvu, lai apbedī. Tēvs aizjūdzis zirgu un salicis kritušos ratos – bijuši kādi septiņi vai astoņi un aizvedis uz Ziemeļu kapiem.

Tajā dienā, kad notika kauja, agri no rīta zaldāti aplenca mūsu māju, rāva segas no gultām, izvandīja māju. Meklēja, vai nav paslēpušies partizāni, kas stājās viņiem pretī”.

1944. gada 16. jūlijā Inčukalna vecajos kapos svinīgi atklāja pazīstamā tēlnieka Kārļa Zāles (viņš kara sākumā dzīvoja Inčukalnā) veidoto šūnakmens cilni – sērojošu, pār rožu klēpi noliekušos mātes tēlu un vertikālu plakni ar uzrakstu “Par Tēvzemi kritušiem partizāniem 1941”. Tā atklāšanā runu teica un ziedus saviem cīņu biedriem nolika arī Inčukalna partizānu grupas komandieris M. Cālītis. Jau pēc Otrā pasaules kara viņš nonāca padomju drošības iestāžu apcietinājumā un bija spiests pavadīt 25 garus gadus dažādās gulaga nometnēs Karagandā, Ozerlagā, Irkutskā, Dubrovlagā un citur. Arī pēc 2/3 soda izciešanas viņš atteicās “nožēlot savu vainu” vai kļūt par citu ieslodzīto izspiegotāju, kas samazinātu viņa atrašanās nebrīvē laiku. Arī pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma 1972. gada 6. jūnijā viņam neatļāva atgriezties dzimtenē (lai satiktu savu ģimeni un draugus, vairākas reizes viņš gan te ieradās nelegāli). M. Cālītis mira četrus gadus vēlāk 70 gadu vecumā Igaunijas pilsētiņā Kohtla-Jervē, kur, dzīvojot trūkumā, strādāja par naktssargu kādā būvuzņēmumā. Kaut arī LPSR IeTK karaspēka kara tribunāls 1947. gada 5. novembrī sodīja M. Cālīti par “dzimtenes nodevību”, viņam inkriminējot ne tikai līdzdalību Raganas kaujā 1941. gada jūlijā, bet arī to, ka veicis tulka pienākumus dienestā vācu drošības policijā, piedalījies padomju aktīvistu apcietināšanā un nošaušanā 1944. gada augustā, cīņu pret sarkano armiju vācu 174. kājnieku pulka bataljona komandiera amatā līdz pat pēdējai kara dienai Kurzemē, kā arī atradies nelegālā stāvoklī un uzturējis sakarus ar “bandītu grupas” locekļiem, jau pēc kara beigām un vēl citus nodarījumus, Latvijas Republikas Augstākā tiesa 1995. gadā atzina šīs apsūdzības par nepamatotām un viņu reabilitēja.

Otrā pasaules kara beigās padomju okupācijas vara notiesāja un soda nometnēs ieslodzīja arī virkni citu Raganas kaujas dalībnieku. Vairāki no viņiem mira un dzimtenē vairs neatgriezās, turklāt daudzu arestēto ģimenes 1949. gada 25. martā vēl deportēja uz Sibīriju. 50. gados cieta arī pats Raganas kaujas piemineklis, ko vietējie kompartijas aktīvisti saspridzināja, un līdz pat 1988. gada septembrim tas nogulēja zemē nogāzts un sadauzīts. 80. gadu beigās presē izraisījās arī bijušā čekas darbinieka un padomju pseidovēsturnieka Jāņa Dzintara polemika ar žurnālisti Elitu Veidemani un advokātu Andri Grūtupu, kuri iestājās par Raganas kaujā kritušo nacionālo partizānu piemiņas saglabāšanu. Īpaši noorganizēta mākslas ekspertu komisija tad arī atzina K. Zāles veidotā pieminekļa autentiskumu, noraidot jau kara laikā un arī vēlāk publiski izskanējušo kļūdaino informāciju, ka tā autors varētu būt Teodors Zaļkalns.

1989. gada 4. jūlijā Inčukalna vecajos kapos šo pieminekli svinīgi atklāja no jauna un iesvētīja, un mūsdienās šeit apglabāto latviešu patriotu pieminēšana jau ir kļuvusi par ilggadēju un noturīgu inčukalniešu tradīciju. Pateicoties fotovēsturnieka Pētera Korsaka iniciatīvai, kopš 2006. gada piemiņas zīme “Par Tēvzemi kritušiem nacionāliem partizāniem pret sarkanās armijas un čekistu daļām Raganā 1941. gada 4. jūlijā” slejas arī Inčukalna–Valmieras šosejas sestajā kilometrā un ir paliekoša liecība tautas brīvības centieniem.

2. Sarkanbaltsarkanais karogs pār Limbažiem

Līdz ar Vācijas–PSRS kara sākumu pierobežas rajonos izsludinātais karastāvoklis un komandanta stunda Limbažos stājās spēkā tikai 2. jūlijā, turklāt jau kopš 27. jūnija pilsētā un tās apkārtnē sāka ierasties dažādas padomju militārās un drošības iestāžu vienības, kas nepakļāvās vietējām amatpersonām, laupot pārtiku un nereti represējot civiliedzīvotājus. Pie Limbažiem bija aizkavējušies arī vairāk nekā 400 kapteiņa Vladimira Stukalova komandētā 98. artilērijas diviziona jūras kājnieki, kas atkāpās no Mangaļsalas. Vietējie padomju okupācijas režīma balsti bija Limbažu strādnieku gvardes vienība (50 cilvēku) Jūlija Mīlberga un Pētera Zaķa vadībā, kā arī no Valmieras ieradušies 30 (pēc citām ziņām – 45) miliči, kuri izvietojās milicijas ēkā bijušajā Veidemaņa mājā Jūras ielā 35. Padomju jūrnieki dažas dienas, dzīrojot un rīkojot nekārtības, uzturējās pašu ierīkotajā nometnē veco pareizticīgo kapu teritorijā, bet vēlāk apmetās pie Vilbaku priedēm. Viņu nolūks nebija aizstāvēt Limbažus, bet gan doties uz Pērnavu un tālāk uz Ļeņingradu. Padomju 8. armijas galveno spēku haotiskā atkāpšanās pa Valmieras–Rūjienas un Limbažu–Alojas ceļiem bija beigusies jau 3. jūlijā, sasniedzot Igaunijas teritoriju. Arī vācu 18. armija, koncentrējot spēkus uzbrukumam Pleskavas virzienā, no Latvijas uz Igauniju bēgošo sarkanās armijas daļu sakaušanu uzskatīja par maznozīmīgu.

4. jūlija pēcpusdienā Skultes-Liep-
upes-Limbažu apkārtnes pagastus sāka ieņemt spontāni sapulcējušās demobilizēto latviešu karavīru un partizānu grupas. To kodolu veidoja 44 karavīru vienība no Carnikavā dislocētā Atsevišķā sakaru bataljona kapteiņa Jāņa Lūša vadībā un 54 (to skaitā pieci virsnieki) 24. teritoriālā strēlnieku korpusa karavīri ar pulkvedi-leitnantu Arvīdu Reki priekšgalā. Pēdējais, ļoti iespējams, tad jau bija saņēmis vācu armijas pilnvarojumu, lai veiktu militāras operācijas Vidzemes jūrmalas piekrastē, bet vēl nezināja par nacistu plāniem Latvijā. Viņa vadītajā vienībā pie Skultes iekļāvās arī vairāki no Litenes nometnes pirms tam dezertējuši latviešu virsnieki ar vieglo tanketi, ko vadīja kaprālis Smiltēns un citi papildspēki.

Tūjas un Vitrupes pagastā un pie Stūrīšu pienotavas sadursmes starp latviešu partizāniem un padomju okupācijas varas pārstāvjiem notika jau jūnija beigās. 2. jūlijā drīz pēc pusnakts Limbažu gvardi un miliči saņēma palīdzības izsaukuma zvanu no Pociema pagasta izpildkomitejas, kurai tobrīd uzbruka nacionālie partizāni.

Miliči un gvardi, kuri bija izbraukuši no Limbažiem ugunsdzēsēju mašīnā uz Pociemu, Katvaru ezera galā pārpratuma dēļ sastapās ar šeit patrulējošo padomju armijas vienību. Izcēlās sadursme, kurā trīs gvardi un viens sarkanarmietis krita, bet vienu strādnieku gvardu ievainoja.

Krievi visu apšaudes laiku neķītri lamājās un gvardi saprata, ka apšaude notiek savā starpā, tāpēc pēc viņu saucieniem kauju pārtrauca. Nogalināto miliču bērēm bija jānotiek 4. jūlijā luterāņu kapsētā, ko 3. jūlija vakarā jau bija ieņēmuši 50 ar patšautenēm un šautenēm bruņoti partizāni.

Iecerētā izšķirīgā uzbrukuma sākumu iztraucēja izlūkos atsūtītais strādnieku gvards A. Semjonovs, kura bēgšana un nošaušana, viņam mēģinot pārpeldēt Lielezeru, radīja nevajadzīgu troksni un izraisīja priekšlaicīgu Limbažu kaujas sākumu. Turklāt priekšpusdienā pilsētā negaidīti no Vitrupes jūrmalā sabombardēta padomju robežsargu kuģa ieradās kāda 80–100 matrožu vienība, kas izgāja cauri Limbažiem un apstājās atpūtai pie Vilbaku meža.

Acīmredzot pēc vietējo miliču uzaicinājuma, viņi (t.sk. arī vēlākais Limbažu 1. vidusskolas un Salacgrīvas vidusskolas direktors Anatolijs Jekaraševs) iesaistījās Limbažu kaujā. Vispārējā haosa un vardarbības apstākļos jau 3. jūlijā cieta arī vairāki Limbažu civiliedzīvotāji. “Brīvuļa mājā Jaunā ielā 22 otrā stāva Ķīša dzīvoklī atrada pie krāsns uz āķa uzkārto viņa aizsarga formastērpu. Mājā esošo saimnieku Teodoru Brīvuli (Limbažu pamatskolas pārzinis un pilsētas valdes loceklis) un atnākušo Jāni Ozoliņu (nodokļu inspektors) krievi tūlīt ieveda dārza siltumnīcā un Brīvuļa sievas klātbūtnē abus nošāva [..] Pēc krievu aiziešanas mūsu mājā viss bija savandīts. Dīvaini, kādēļ viņi aizsargus meklēja starp drēbēm, arī mazās kastītēs un baznīcas Dziesmu grāmatā,” tā šo dienu dramatiskos notikumus vēlāk atcerējās limbažniece Zenta Miruškina-Plūme. Vēl padomju režīma pārstāvji 3. – 4. jūlijā nogalināja zemniekus Ernestu un Idu Miķelsonus (nedeva sienu), nāvīgi ievainoja ugunsdzēsēju depo šoferi Lazaru Kaicleru (nepakļāvās norādījumam apšaudes laikā gulēt uz bruģa Baznīcas laukumā).

Limbažu kauja sākās spontāni 4. jūlijā ap diviem pēcpusdienā, kad latviešu spēki, sadalījušies divās daļās, no dienvidu puses iebruka pilsētā. Kapteiņa Ernesta Keseļa grupa virzījās pa Vidrižu šoseju un Rīgas ielu centra virzienā, nonākot stiprā krustugunī gan Rīgas ielā, gan dzelzceļa stacijas rajonā. Kapteiņa J. Lūša grupa no Saulkrastu puses pa Mācītāju (tagad Sporta) un Jūras ielas apkārtni uzbruka un iesaistījās sīvā cīņā ar Veidemaņa mājā spēcīgi nocietinājušos miliču un gvardu spēkiem. Latviešu karavīriem, iesaistot uzbrukumā tanketi, izdevās ieņemt daļu pilsētas un virs Limbažu dzelzceļa stacijas pacelt Latvijas valsts karogu. Tālāko virzīšanos uz priekšu pārtrauca padomju matrožu un robežsargu pretuzbrukums pa Cēsu ielu un no Kaupiņciema pāri dzelzceļa līnijai gar sporta laukumu. Pēc vairāku stundu ilgām kaujām latviešu karavīri bija spiesti atkāpties, jo viņiem sāka pietrūkt munīcijas. Kaujas pārtraukumu veicināja arī pēkšņās stiprās lietusgāzes. 5. jūlija agrā rītā, kad pulkvedis-leitnants A. Reke no Rīgas bija sagādājis mīnmetēju, piecus ložmetējus, zenītložmetēju, sešas patšautenes, apmēram divsimt šauteņu un ap 20 000 patronu, bet krievu matroži un gvardi tās pašas dienas rītausmā jau pilsētu bija atstājuši un Limbaži bija atbrīvoti. Cīņās kritušos 26 padomju jūrniekus pēc Limbažu kaujas savāca un apraka aiz dzelzceļa pie vecajiem pareizticīgo kapiem, bet jau 1974. gadā pārbedīja varoņu kapos Ķezberkalniņā. Gadu vēlāk t. s. Uzvaras svētkos 9. maijā iepretim Limbažu 1. vidusskolai svinīgi atklāja viņiem veltīto pieminekli. Jau pēc Latvijas neatkarības atgūšanas no tā kādā naktī pazuda metāla plāksne ar uzrakstu “Varonīgajiem divkārt Sarkankarogotās Baltijas jūras Kara flotes jūrniekiem, kuri krituši, aizstāvot Limbažus 1941. gada jūlijā”, bet pats piemineklis mūsdienās ir tuvu sabrukšanai un gaida savu nojaukšanu. Limbažu kaujā krita arī vairāki miliči, un domājams, ka kopumā padomju spēki šajā cīņā kā kritušos, smagi ievainotos vai vēlāk nošautos zaudēja vismaz 40 cilvēku. Limbažu kaujā dzīvi palikušie miliči, strādnieku gvardi un jūrnieki ugunsdzēsēju automašīnā steigā pameta pilsētu un devās uz Rūjienu, bet no turienes tālāk uz Tartu. Pulkveža-leitnanta A. Rekes spēki bez īpašas pretestības ieņēma Salacgrīvu un Ainažus, bet vēlāk atgriezās Rīgā.

3. Posta ainas dzimtajā pilsētā

Dzimtās pilsētas ainas tūlīt pēc kaujas noslēguma ir aprakstījis limbažnieks Raimonds Penka: “Mūsu dzīvokļa durvis bija uzlauztas, telpās viss izvandīts, sabradāts, bet tēva nebija. Pie lielā ozola Jūras un Jaunās ielas stūrī gulēja nošauts zirgs un milicis. Dārzā bija divi krituši jūrnieki. No akas nāca asiņains ūdens. Izrādījās – tur bija slēpies jūrnieks, bet satrūdējušie dēļi nebija izturējuši un viņš iekritis. Viņu no turienes izvilka kopā ar divām granātām un pistoli. Apskatīju arī Veidemaņa māju, ložu pēdas vēl tagad redzamas uz mājas sienām. Trepju telpa un virtuves sienas otrā stāvā bija asinīm nošķiestas. Uz plīts riņķiem stāvēja putras katls, arī tas bija asiņains.” Kā noskaidrojis Limbažu novadpētnieks Uldis Bērziņš, kaujas laikā nacionālajiem partizāniem no apcietinājuma Limbažu milicijas pagrabā Jūras ielā 35 izdevās atbrīvot aptiekāru Veidmani un pasta priekšnieku Osi, bet nejauši apšaudes lokā iekļuva un gāja bojā akmeņkalis Teodors Jansons, strādnieki Jānis Pokers, Katrīne Krūmiņa, Emīlija Pāvula un Ernests Gertners. 6. jūlijā Limbažu Sv. Jāņa luterāņu baznīcas pagalmā (blakus 1923. gadā pēc arhitekta Paula Kundziņa meta veidotajam piemineklim Brīvības cīņās kritušajiem limbažniekiem) guldīja sešus Limbažu atbrīvošanā kritušos. Viņu vidū bija (4. jūlijā krita arī kaprālis Zirnis, bet maksimālais dažādās liecībās minēto kritušo un pazudušo karavīru skaits sasniedz pat 16 cilvēkus) 1. jātnieku pulka virsleitnants Juris Brunovskis, administratīvais leitnants Erhards Kundrāts, virsnieka vietnieks Ignats Vidmunds, virsnieka vietnieks Voldemārs Lauva (visi no Rīgas), kaprālis Oskars Ranne no Dundagas un 7. Siguldas kājnieku pulka kaprālis Konrads Dickalis no Cesvaines. Pēdējo vēlāk pārbedīja dzimtas kapos Cesvainē, bet pārējos guldīja zemes klēpī Brāļu kapos Rīgā.

Limbažu partizānu komandieris pulkvedis-leitnants A. Reke vācu okupācijas laikā strādāja Latvijas Zemes pašpārvaldes Iekšlietu ģenerāldirekcijas Cietumu pārvaldē, kara beigās nonāca Vācijā un vēlāk izceļoja uz ASV. Kapteinis Ernests Ķeselis bija viens no 130 latviešu leģionāriem, kurus pret viņu pašu gribu 1946. gada 25. janvārī Zviedrija izdeva Padomju Savienībai. Apsūdzēts un notiesāts par līdzdalību Limbažu kaujā un dienestu leģionā, viņš līdz pat 60. gadu sākumam bija spiests atrasties ieslodzījumā gulaga nometnēs Irkutskas apgabalā un Komi APSR Krievijā. Latviešu karavīru varonīgā cīņa par savu pilsētu vairākus gadu desmitus tika noklusēta un attēlota sagrozītā veidā. Tomēr jau drīz pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas, pateicoties Latvijas Nacionālo karavīru biedrības Limbažu nodaļas aktivitātēm, 1991. gadā Limbažu Sv. Jāņa luterāņu baznīcas dārzā tika uzstādīta piemiņas plāksne pilsētas atbrīvošanā kritušajiem latviešu karavīriem ar vēstījumu: “Cīņā par brīvību atdevāt visu – dzīvību. Var paņemt mūsu dzīvību, nemūžam tautas brīvību.”

Kopumā nacionālo partizānu karā 1941. gada vasarā dalību ņēma vairāki tūkstoši partizānu, no kuriem krita 159 cilvēki, bet tika iznīcināti ap 800 un saņemti gūstā ap 1500 sarkanarmiešu. Partizānu cīņa kliedēja mītu par Latvijas brīvprātīgu pievienošanos PSRS un demonstrēja tautas vairākuma nacionāli patriotisko un pretkomunistisko nostāju. Pēc vācu karaspēka ienākšanas daļa nacionālo partizānu turpināja dienestu latviešu pašaizsardzības vienībās, kas tika pakļautas okupācijas varas kontrolei un nereti izmantotas jau citiem mērķiem un uzdevumiem. Diemžēl Vācijas plānos nebija Latvijas valstiskuma atjaunošana un drīz vien kļuva skaidrs, ka padomju okupāciju cerētās brīvības atgūšanas vietā ir nomainījusi nacistu okupācija. 

4. Nojauc pieminekli PSRS jūrniekiem

Kā portāls “LA.lv” jau vēstīja, “Daugavas Vanagu Latvijā” Limbažu nodaļa aizvadītajās brīvdienās likvidējusi pieminekli, kas tika uzcelts okupācijas laikā par godu PSRS jūrniekiem, kuri 1941.gadā nogalināja vairākus vietējos iedzīvotājus un paši gāja bojā kaujās pret latviešu nacionālajiem partizāniem.

Kā atklāja biedrības “Daugavas Vanagi Latvijā” Limbažu nodaļas priekšsēdētājs Gunārs Grīnbergs, 1974.gadā tika nolemts uzstādīt piemiņas akmeni 26 padomju jūrniekiem, kuri 1941.gada 4.jūlijā Limbažos gāja bojā cīņā pret nacionālistiem. Kā atklāja Grīnbergs, arhīva materiālos tiek minēts, ka šie jūrnieki nodarbojušies ar marodierismu un Limbažu iedzīvotāju slepkavošanu – tika noslepkavoti septiņi mierīgie iedzīvotāji.

Piemineklis atradās Limbažu sākumskolas teritorijā. Tagad piemiņas akmens kļuvis bīstams bērnu veselībai un dzīvībai, tāpēc pieņemts lēmums to likvidēt. Kā informēja pašvaldībā, saskaņā ar biedrības “Brāļu kapu komiteja” sagatavoto informāciju akmens nav atzīmēts kā padomju laika piemineklis. Limbažu novada dome tika informēta par biedrības “Daugavas Vanagi Latvijā” Limbažu nodaļas ieceri celtni nojaukt.

Ņemot vērā to, ka piemineklis bija avārijas stāvoklī, pašvaldība deva biedrības “Daugavas Vanagi Latvijā” Limbažu nodaļai atļauju to demontēt un labiekārtot teritoriju. Biedrība šim mērķim no valsts budžeta saņēmusi mērķdotāciju 8000 eiro apmērā.

KĀ NORISINĀJĀS KAUJAS LIMBAŽOS UN RAGANĀ, VAIRĀK LASI VĒSTURNIEKA ULDA NEIBURGA RAKSTĀ, KAS PUBLICĒTS ŽURNĀLĀ “MĀJAS VIESIS”!

Papildus informācija

  • Автор: Uldis Neiburgs
  • Фото: Arhīvs un Uldis Neiburgs
©2018 Mūsu atmiņas MEMORIĀLS. Dizains un saita atbalsts: Xprint media

Meklēt