Otrdiena, 14 Februāris 2017 20:44

Fašistu briesmu darbi

Vācu okupācijas laikā tiku ap­cietināts un ievietots Kuldīgas cietumā, no kurienes mani pārveda uz Liepājas cietumu. Tur dzīve bija drausmu pilna, pastāvīgās nāves gaidās. Vel tagad ausīs skan kādas sievietes nāves iz­baiļu kliedzieni, kad ieradās bendes un aizveda nošaušanai 11 apcietinātos. Atpakaļ atveda nošauto drēbes, pēc kurām ieradās lepni ģērbušās tautas palīdzības dāmas.

Vēlāk nokļuvu Brocēnu un Salaspils nometnē, kur pārdzīvo­tais vēl tagad liek nodrebināties. Brocēnos meža darbos salauzu kāju. Lūzums dzija lēni un, pārvadājot no vienas nometnes uz otru, smagi cietu, bet pavadoņi par katru nepaklausību solīja nošaut.

Neaprakstāmu šausmu pilns bija 2000 Salaspils nometnē ieslodzīto ceļš verdzībā uz Vāciju, kad tuvojās uz­varošā Sarkanā Armija. Mūs mocīja šausmīgas slāpes, bet pavadoņi — sargi ūdeni nedeva. Kad nonācām Naugainas nometnē pie Hamburgas, mums atņēma drēbes un to vietā iz­sniedza vecas skrandas ar uzkrāsotiem dzelteniem krustiem un strīpām. Trīs cilvēkiem bija jāģuļ 60 cm platā nāriņā. Darbs sākās 7 rītā un beidzās 7 vakarā, bet uzturam saņēmām litru ūdeni, kurā peldēja paris kāpostu lapu gabaliņi.

Katru, kas darbā lēnāk kustējās, sita ar koku, kur vien gadījās, spļāva sejā un visādi pazemoja. Trakojošā vācieša priekšā bija jāstāv ar kailu galvu. Dienā salijušās drēbes nebija iespējams izzaudēt. No bada un aukstu­ma cilvēkiem sāka pampt kājas, un drīz iestājās nāve.

Cilvēki mira tūkstošiem. Nomocīto tūkstošu iznīcināšanai nometnē darbo­jās krematorija, kūjā divi skursteņi pastāvīgi kūpēja. Bieži vien tikai ap­degušas cilvēku atliekas veda un iz­bēra bedrē kopā ar atkritumiem un mēsliem Bads bija tik liels, ka mēs zvēriem līdzīgi metamies uz sprāgušo dzīv­nieku kaulu čupas atkritumu bedrē, kas bija palikuši pāri no mums gata­votās barības, plēsām, rāvām un rijām, ja vēl bija palikusi pie kauliem kāda dzīsliņa. Bet SS vācieši mums ari šo prieku aizliedza nežēlīgiem sitieniem.

Kad atkal tuvojās neatturamā Sarkanā Annija, mūs pa 80 cilvēkiem kā siļķes sabāza preču vagonos un veda rietumu virzienā. Nonākot Libekā, dau­dzi bija miruši. Vislielākās šausmas nācās pārdzīvot, kad mūs salādēja preču tvaikoņos un izveda jūrā. Kravu telpā pilnīgi tumsā, neiedomājami saspiesti, netīri un utu pilni, bez uztura un ciešot šausmīgas slāpes, vadījām dienu pēc dienas. Cilvēki mira simtiem, un mums bija jāmīt starp līķiem. Mani tāpat kā daudzus citus bija pārņēmis pilnīgs nespēks.

Sākās gaisa uzbrukums. Kuģi, kas atradās jūrā, sāka degt. Bet sirds prie­cājās, jūtot tuvojamies atbrīvošanas stundu.

Tagad, atgriezies pie saviem piederī­giem, esmu neizsakāmi laimīgs un izsaku dziļu pateicību varenai Sarkanai Armijai un viņas ģeniāla­jam vadonim biedram Staļinam par asiņainā fašisma nezvēra satriekšanu.

Papildus informācija

  • Autors: Kārlis Melderis
  • Izdevums: «Padomju Kuldīga», 10.oktobris, 1945.g.
  • Publicējuma gads: 1945
©2019 Mūsu atmiņas MEMORIĀLS. Dizains un saita atbalsts: Xprint media

Meklēt