Otrdiena, 14 Februāris 2017 20:44

Es liecinu un apsūdzu

Latvijas republikāniskā Majoru bērnu nama direktores. Zelmas Vītiņas paziņojums par to, ka angļu okupācijas varas orgāni nelikumīgi aiztur Vācijā padomju bērnus. Hitlerisko okupantu Latvim jā nolaupīto un britu militā­rās varas orgānu Rietumvācijā nelikumīgi aizturēto pa­domju bērnu liktenis kļuvis par dzīvas diskusijas priekš­metu preses slejās, tas satrauc ne tikaimātes, kurām fašisti atņēmuši cildeno mātes laimi, tas saviļņojis un satraucis visu padomju sabiedrību un progresīvo sabiedrisko domu citās valstīs.

Šo bērnu drausmīgo likteni aprakstījusi savā atklātajā vēstulē mana tautiete Irēne Asare-Filipova. Trīs reizes pē­dējo divu mēnešu laikā no laikrakstu «Izvestija» un «Trud» slejām atskanējuši kvēli aicinājumi: mātes — Marija Muchamerdova, Tatja­na Gurtova, Jevdokija Serdjukova, Zinaida Mažarova un Jeļena Rachvalova lūdza un pieprasīja atdot viņām viņu bērnus. Un pavisam nesen sa­tricinošus faktus par šo bērnu likteni es uzzināju laikrakstā «Pravda» 25. augustā publicē­tajā korespondencē no Berlines. Tāpēc, kā Latvijas repub­likāniskā Majoru bērnu nama direktore, no kurienes pirms trim gadiem vācieši aizveda šos bērnus, es uzskatu par sa­vu pilsonisko un morālo pienā­kumu sniegt šādu paziņojumu:

Laikā, kad vācu fašistiskie iebrucēji bija okupējuši Lat­viju, Majoru bērnu namā Rī­gas Jūrmalā nogādāja bērnus, kuru vecāki atradās koncent­rācijas nometnēs. Mūsu bērnu namā starp 117 zēniem un 16 meitenēm bija ne mazums tā­du, kuru vecāki «kā politiski neuzticami» bija vai nu no­galināti, vai arī iemesti cie­tumos un koncentrācijas no­metnēs. Šeit bija latviešu, krievu, poļu, ebreju un čigānu bērni. Bet visi viņi bija dzimu­ši vai nu Latvijā, vai arī citās Padomju Savienības republi­kās; visi viņi ir PSRS pilsoņi. Toreiz es biju bērnu nama di­rektora vietniece administratī­vajos un saimnieciskajos jau­tājumos un tāpēc ļoti labi pār­zināju bērnu sastāvu, zināju atsevišķi katra mūsu audzēk­ņa dzīves gājumu.

1944. gada 3. oktobrī pulk­sten 5 pēcpusdienā mums no Rīgas piezvanīja «Labklājības departamenta» pie latviešu ģenerāldirekcijās, (tā vācu lai­kā saucās marionešu «Latvijas pašpārvalde», kas sastāvēja no mūsu tautas nodevējiem) virsdirektors un pavēlēja līdz pulksten 7 nākošās dienas rītā sagatavot visus bērnus un visu mūsu bērnu nama iekārtu no­sūtīšanai uz Vāciju. Arī visam bērnu nama personālām — 33 cilvēkiem — lika priekšā «evakuēties uz Vāciju». Mēs nepaguvām neko pārdomāt un izdarīt, kad jau bija pienā­cis rīts, un bērnu nama pa­galmā iebrauca 5 lieli armijas autobusi vācu virsnieka un Kareivju pavadībā.

Autobusos iesēdināja 117 zēnus un 16 meitenes 2-7 ga­du vecumā, tāpat arī iekrāva visu bērnu veļu, apģērbus un gandrīz visus produktu krāju­mus. Šai pašā dienā bērnus nogādāja Rīgas ostā un novie­toja uz kuģa, ko apsargāja vā­cu žandarmi. 1944. gada 5. oktobrī kuģis aizveda mūsu audzēkņus uz Vāciju. No visa bērnu nama personālā tikai piecas jauniņas audzinātājas unmedicīniskās māsas bija ar mieru braukt uz Vāciju. Par vecāko izraudzīja 24 gadus ve­co medicīnisko māsu Smaidu Ašenieci. Virsnieks viņai pa­vēlēja paņemt no kancelejas visus māsu bērnu dokumentus. Man tomēr izdevās noslēpt un saglabāt visu 133 bērnu nama audzēkņu sarakstu.

Lūk, šis saraksts manā priekšā. 29. šai sarakstā ir Gurtovs Nikolajs, dzimis 1941. gada 19. aprīlī, 42. — Mažarovs Vladimirs, dzimis 1941.g. 3. jūlijā, 44. — Muchamedovs Viktors, visu māsu mīlulis, dzimis 1940. g. 3. oktobrī, 74. — Rachvalovs Viktors, dzimis 1941. g. 14. jūnijā, 81. — Serdjukovs Jurijs, dzimis 1939. g. 11. oktobrī. Visu šo piecu zēnu mātes, būdamas padomju kara jūras flotes virsnieku sievas, tai laikā at­radās Salaspils vācu nāves no­metnē. Tikai nedaudzi ieslo­dzītie iznāca dzīvi no šīs no­metnes. Viņu skaitā bija 5 mi­nētās sievietes. Pēc tam, kad viņas bija izturējušas Salaspils režīmu, izgājušas cauri vācu katorgai un vēl drausmīgākām iznicināšanas nometnēm pašā vācu «reichā», viņas atbrīvoja varonīgie padomju karavīri, un pēc hitleriskās Vācijas sa­grāves tās atgriezās dzimtenē. Tas notika 1945. g. vasarā. Tai pašā laikā visas viņas ieradās pie manis Majoros un uz­zināja par savu dēlu drausmī­go likteni. Bezgalīgi cieta šīs izmocītās sievietes ar sirma­jām matu cirtām, šīs jaunās mātes, kas bija pazaudējušas savus pirmos, savus vienīgos bērnus. Viss, ar ko es varēju viņām palīdzēt, — bija izstās­tīt, kad un kā viņu bērni tika nosūtīti uz Vāciju, un izsniegt oficiālu dokumentu, ka viņu bērni tiešām atradušies audzi­nāšanā mūsu bērnu namā un ka 1944. gada 5. oktobrī fa­šisti tos aizveduši uz Vāciju.

Piecas krievu sievietes, kas izglābušās no gestapo nežēlī­gajām ķetnām, nav vienīgās mātes, kas meklē savus bēr­nus, kurus vācieši aizveduši uz Vāciju. Divām latviešu meitenēm — Ceriņai Guntai, dzi­mušai 1938. g. 18. oktobrī, un Ceriņai Vijai, dzimušai 1940. gada11. aprīlī, kas minētajā sarakstā ierakstītas ar 6. un 7. numuru, piederīgie dzīvo Lat­vijā; viņas meklēja viņu mātes māsa, kas dzīvo Rīgā. Piederīgie atradušies arī mūsu bijušajiem audzēkņiem: latviešu bērniem Julianai Dagmarai Miķelsonei, dzimušai 1935. g. 28. martā, un Jānim Valdemā­ram Miķelsonam, dzimušam 1936 gada 25. oktobrī (bērnu nama sarakstā viņi ierakstīti ar 132. un 133. numuru); Ni­kolajam Miķelim, latvietim, dzimušam 1940. gada 15. jūni­jā (Nr. 46); Nazarovam Vladimirām (Valdim), krievam, dzi­mušam 1939. gada 19. jūlijā; Leonīdam Ratneram, ebrejam, dzimušam 1940. gada 5. no­vembrī (Nr. 64); Vaivodam Alfrēdam Ilmārām, latvietim, dzimušam 1940. gada 18. de­cembrī (Nr. 98), un vairākiem citiem...

Gandrīz divi ar pus gadi pagājuši no tā laika, kopš Ei­ropā beidzies karš. Divus ar pus gadus, mūsu bērnu nams meklē savus audzēkņus. Drīz pēc Vācijas kapitulācijas kāds dzimtenē atgriezies latvietis mums paziņoja, ka viņš it kā redzējis latviešu bērnus Svinemindē. Nekavējoties mēs no­sūtījām uz turieni vācu aiz­vesto bērnu sarakstu un lū­dzām padomju militārās varas orgānus nokārtot viņu atgrie­šanos. Izrādījās, ka tur nav bērnu 110 Latvijas, bet neilgi pirms kapitulācijas caur Svinemindi uz Rietumvāciju aiz­vests Rīgas bērnu nams ar 156 bērniem no Latvijas, ko arī fašisti aizveduši uz Vāciju 1944. gada 5. oktobrī. Starp citu pēc dažu dzimtenē atgrie­zušos latviešu stāstiem, bērni no šā bērnu nama. kas atradās Rīgā, Kapseļu ielā 31. vēl līdz šim laikam atrodas kaut kur amerikāņu zonā. Divus ar pus gadus mēs meklējam mūsu bērnus, meklē tos vecāki un piederīgie, meklē tos Latvijas PSR Veselības aizsardzības ministrija, kuras pārziņā at­radās bērnu nams. Majoros un bērnu nams Rīgā. Bet viss bez rezultātiem. Tagad esmu uzzinājusi, ka bērni ir dzīvi un atrodas Rietumvācijā, an­gļu okupācijas zonā.

Esmu veca bērnu audzinā­tāja. Daudzus savas dzīves ga­dus esmu atdevusi vecākus pa­zaudējušo un tā saucamo «at­radeņu» audzināšanai. Vien­mēr esmu centusies viņus labi audzināt, modināt viņos inte­resi par dzīvi, dabu un zinā­šanām, izaudzināt viņus par patiesiem, godīgiem, humā­niem cilvēkiem, vārdu sakot, par sabiedrības cienīgiem lo­cekļiem. To pašu vienmēr ir darījuši un dara mani kolegas. Jau 1944. gada oktobrī, kad vācieši aizveda mūsu bērnus, es sev zvērēju saglabāt mūsu bērnu namu un atdot visus sa­vus spēkus bērnu uzmeklēša­nai un nogādāšanai dzimtenē. Un es neapmierināšos, kamēr šis manas dzīves mērķis nebūs sasniegts.

Bet nu izrādās, ka mūsu bērnu nama audzēkņi pašreiz atrodas bāriņu patversmē Klingenbergā pie Libekas. Šī patversme atrodas Lielbritāni­jas Sarkanā krusta izpildkomi­tejas pārziņā, ko vada augsti cienījamais lords Vultons. Vi­ņam padots šīs patversmes, di­rektors misters Jestss. Arī misteram Jestsam savukārt ir padotie. Liktos, ka tai vaja­dzētu būt humānai iestādei un ka bērniem tur māca cienīja­mas lietas. Bet, kā izprotams no preses ziņojumiem, tā tas nav.

No «Pravdā» publicētās, ko­respondences es uzzināju arī to, ka angļu zonā nodibināta «sevišķa komisija» padomju bērnu repatriācijas lietās, kuras priekšgalā atrodas angļu pilnvarotais Šlezvigas-Holšteinas provinces komisārs mis­ters Allins, bet tās locekļi ir tiesnesis Veijs un Sarkanā krusta pārstāvji misteri Iltss un Gardners. Izlemjot padom­ju bērnu likteņus, šī augsti cienījamā komisija sajūt asu vajadzību pēc pierādījumiem. Nekas, es tai labprāt palīdzē­šu. Spriežot pēc «Pravdā» ci­tētā komisijas protokola, kā pēdējais apspriests jautājums par Viktoru Muchamedovu un Vladimiru Mažarovu, pie kam tiesnesis Veijs viņus uzskatījis par lietuviešiem, bet misters Allins domājis, ka Muchame­dovs drīzāk ir kazachs. Tad nu, lūdzu, fakti un pierādīju­mi. Vitja Muchamedovs no­kļuva Majoru bērnu namā ap­mēram pusotra gada vecumā, bet tika aizvests uz Vāciju, kad viņam bija četri gadi. Viņš bija visu mūsu mīlulis, un par viņu es zinu vairāk ne­kā par citiem. Viņa tēvs, Pa­domju Armijas virsnieks Satars vai Sergejs Muchamedovs, kas krita padomju-vācu fron­tē, aizstāvot Baltiju, bija tatārs, PSRS pilsonis. Viņa māte Marija Murhamedova — krie­viete, arī PSRS pilsone. Viņa dzīva un pašreiz atrodas Mas­kavā. Vienā no man uz bērnu namu rakstītajām vēstulēm viņa paziņoja savu Maskavas adresi: Maskava, 106, N. Vladikino, 45/2, korpuss 3., dzī­voklis 16. Vladimira Mažaro­va vecāki — krievi, PSRS pilsoņi. Viņi abi dzī­vi un dzīvo Padomju Lat­vijā, Liepājā, ielā, kas nes vie­na no Latvijas izcilākajiem zinātniekiem un sabiedriskiem darbiniekiem XIX gadsimteņa beigās un XX gadsimteņa sā­kumā — Krišjāņa Barona vār­du, namā Nr. 19., dzīv. 3. To es zinu no Vladimira Mažaro­va mātes Zinaīdas Mažarovas man, kā Latvijas republikā­niskā bērnu nama direktorei, rakstītās vēstules.. To pašu es varu teikt arī par Nikolaju Gurtovu, Viktoru Rachvalovu un Jurim Serdjukovu. Viņu mātes dzīvas. Viņas ir krievie­tes, padomju pilsones; Rach­valova pašreiz dzīvo un strā­dā Rīgā, bet pirmās, divas. — Liepājā.

Par pārējiem Majoru bērnu nama audzēkņiem, kurus fašis­ti aizveda no Latvijas 1944. g. oktobrī un kas tagad atrodas Klingenbergā, Mesenē un Rolštorfā, varu apliecināt augsti cienījamai «sevišķajai komisi­jai», ka no vāciešu aizvesta­jiem 133 zēniem un meitenēm 67 ir latvieši, 51 — krievs, 8 — ebreji, 6 — poļi un 1 (Zig­munds Lēmanis) — čigāns.

Visi šo bērnu vecāki, pa­svītroju, visi bez izņēmuma, saskaņā ar bērnu nama doku­mentiem, bija Latvijas PSR un citu padomju republiku, tā­tad PSRS pilsoņi. Šie bērni ir padomju pilsoņi, un kā tādi viņi nekavējoties jānogādā dzimtenē. Kā bērnu nama, no kurienes hitleriskie nelieši aiz­veda mūsu audzēkņus, direk­tore, es prasu, lai bez izņēmu­ma visi bērni nekavējoties tiktu nogādāti Latvijā. Vi­ņi ir mūsu bērni un vienīgi mums ir likumīgas tiesības un pilnvara lemt par viņu nākošo likteni.

Es prasu, lai Jūs, augsti cie­nījamais lord Vulton, kā Liel­britānijas Sarkanā krusta iz­pildkomitejas vadītājs, kura pārziņā atrodas bāriņu patver­smes Klingenbergā, Mesenē un Rolštorfā, bez kavēšanās dotu rīkojumu, lai visi bērni tiktu nogādāti uz dzimteni Latvijā. Tas ir Jūsu svētais dienesta pienākums, Jūsu cil­vēciskais pienākums. Es griežos arī pie Jums, Anglijas mātes un sievietes, paceliet savu protesta balsi pret Jūsu tautiešu nelikumīgo, nehumāno rīcību attiecībā uz mūsu, padomju, bērniem. Ar savu protesta balsi lieciet an­gļu okupācijas varas orgāniem Vācijā nekavējoties nogādāt visus mūsu bērnus uz dzim­teni.

Es jau atzīmēju un minēju ne mazumu piemēru, ka daļai mūsu audzēkņu pēc kara ir atradušies vecāki un piederī­gie, kas viņus meklē, lai varē­tu tos pienācīgi audzināt savā ģimenē. Kāpēc gan šiem bēr­niem atņem vecāku glāstu? Kāpēc šo bērnu vecākiem un piederīgiem atņem viņu svēto tiesību — pēc saviem ieska­tiem audzināt savus bērnus un savu tuvinieku bērnus?

Bet ja arī vairumam bērnu neatradīsies vecāki un tuvi ra­dinieki, kas varētu viņiem sniegt vajadzīgo izglītību un tos audzināt, tad to darīsim mēs, padomju bērnu nama audzinātāji un ārsti.

Sirsnīgi lūdzu publicēt šo manu paziņojumu presē nu radiofonā.

Ar cienību Zelma Vītiņa,
Latvijas republikāniskā Majoru bērnu nama di­rektore, Rīgas jūrmalā. Latvijas PSR, Rīgā.
Šī vēstule nodota ar Padom­ju Informbiroja starpniecību.
«Trud» 1947. g. 16. sept.

 

Papildus informācija

  • Autors: Zelma Vītiņa
  • Izdevums: «Brīvā Venta», 23.septembris, 1947.g.
  • Publicējuma gads: 1947
Vairāk šajā kategorijā: « Pirmie četri atgriezušies Aicinājums »
©2019 Mūsu atmiņas MEMORIĀLS. Dizains un saita atbalsts: Xprint media

Meklēt