Otrdiena, 14 Februāris 2017 20:44

Dzīvos brīdinot, kritušos godinot

Netālu no Rīgas atrodas Salaspils. Krustnesi Jau divpadsmitā gadu simteņa beigās te uzcēla pili. Drīz tai blakus pacēlās ari baznīca. Baznīcā dedzināja sveces. Sveces bija lietas no vaska, ko savāca Latvijas bites no Daugavmalas smaržīgajiem ziediem.

Nu bija ir zobens, ir krusts.Sveču gaismā baznīcā svētīja zobenus. lai tie asi Šķeltu pagānu miesas. Tad zemi paverdzināja augstākas Idejas, dieva mācības vārdā. Lielas īaundarlbas bieži pastrādā augstākas idejas vārdā. Laikam tādēj, ka pat slepkava veļas saukties cilvēka, nevis zvēra vārdā. Pagāja septiņi gadu simti, un Salaspili atkal Ieradās krustnesi. Tie nu vairs nestaigāja smalki kaldinātās bruņās, bet zaļganpelēkos svārkos, necilāja abroclgu zobenu, bet padusē turēja mašīnpistoli. Tomēr darbi, darbi bija tie paši. Arī viņi neteica, ka nākuši mūs iekarot un no brīviem cilvēkiem «iecelt» mūžīgu kalpu kārtā. Nē. viņi visu darīja «augstākas idejas» vārdā idejas vārdā viņi nocirta daudzas tepat mūsu mežos augušas priedes un no tam izgatavoja tūkstošiem stabu. Stabi derēja visur. Tie bija vajadzīgi Salaspils nometnes žogiem, tie bija vajadzīgi karātavām. Krustnešiem piederas iebrukt svešā zemē un "ņemt vaņģiniekus" vergu darbam. Nepaklausīgos nonāvē. Šīs tradīcijas pa septiņi simts gadiem mainijušiis nebija.

To nenoliedza arī viņi pati. Viņi teica, ka tradīcijas viņiem svētas, tāpat kā Baltija jau izsenis esot vācu telpa. Salaspils tad kļuva centrs lielākajam nāves kombinātam Baltijas valstis. Pa ceļam uz Salaspili atrodas Rumbula. Es vel šodien atceros, ka, būdams Salaspils ieslodzītais. 1944.gada pavasari nometnes tuvumā raku patvertnes. Atceros, ka mēnešiem ilgi virs sīko priedišu audzes te mutuļoja melni domi. Kad tie smagi nogulās uz zemes, mes jutām degošas miesas smaku. Mežu apsargāja speciāla SS un lauku žandarmērijas komanda. Reizēm mežā skanēja šāvieni. Tur pie ugunskura nošāva tos, kuri krāva šos sārtus, lai nebūtu liecinieku. Vakaros zonderkomanda, garas, omulīgas bavāriešu pīpes kūpinādama, atgriezās Salaspilī, nāves pilsētā.

Salaspili, netālu no Šosejas, koku vidū, atradās vecas barakas. Tais gados no šim barakām iznesa tūkstošiem līķu. Veco koku stumbri bija kaili, ka suņu apgrauzti kauli. Tie patiesam bija apgrauzti. Tos bada bija apgrauzusi gūstekņi. 

Turpat no šosejas pa kreisi nogriežas kads ceļš. Vienkaršs, ar dzeltenu, olaiņu granti nobērts ceļš. Tas nav garš, bet, man šķiet, Latvija nav otra tāda ceļa, pa kuru tals trīs gados būtu aizgājušas tik daudz dzīves. Pa šo ceļu no dzīves ir aizgajuši latviešu strādnieki, kuru plaukstas no dzelzs putekļiem bija ieēdušas neizmazgājamas rievas, jo viņi domāja, ka fabrikas pieder tiem, kas tajās strada. Ir aizgājusi lauku puiši, vel pelēkās pašaustās drēbēs un pastalās, kuri nezināja, ka desmit hektāri Latvijas zemes reizēm maksā vienu dzīvību. Pa to aizgāja tūkstošiem Baltkrievijas sieviešu, bērnu, sirmgalvju. Ar vīnu nāvi gribēja biedināt tos, kas iedomātos tvert ieročus, lai cīnītos ar krustnešiem. Pa to aizgāja poļu patrioti, kuri teica, ka ari poļi ir cilvēki. Pa to reiz soļoja ari lietuvieti, kuri atteicās stāties SS leģionos. Pa to aizgāja un nekad neatgriezās uz dzimto Berlīni, uz zelta Prāgu, uz dzīvespriecīgo Vīni, uz kanāliem šķērsoto Amsterdamu desmitiem tūkstošiem Vācijas, Cehoslovakijas, Austrijas, Holandes pilsoņu, vīriešu. sieviešu, bērnu. Šīs ceļš uz Salaspili lr dzirdējis runājam visu to Eiropas tautu valodās, kuru cilvēki negribēja kļūt vācu fašistu vergl. Pa šo ceļu ejot, cilvēki gan klusēja, gan skaitīja lūgšanas katoļu, gan luterāņu, gan ebreju dievam. Ret dievs kara laikā ir neitrāls. Salaspils bija starptautiska, kā starptautisks ir cilvēces naids pret varmācību.

Kad es pagājušajā gadā apmeklēju savu pēdējo ieslodzījuma vietu Buhenvaldi, mani aizkustināja piemiņas vietas augsta torņa sērās zvanu skaņas, kuras lēni aizklīda pāri Tiringas meža lēzenajiem kalnājiem. Stāvot augstajā kalnā, kura pakājē, akmens lauztuvēs atrodas lielās kapenes, šķita, ka šis skaņas aizdun tālu pāri robežai, ka tas dzird visā pasaulē. Arī mums vajadzīgs tāds liels piemineklis, no kura redzētu pāri robežām, piemineklis, kurš brīdinātu dzīvos un godinātu kritušos. Lai šādi pieminekli sasaucas no zemes uz zemi! Tagad pieņemts lēmums par Salasplis nometnē bojā gājušo piemi ņas saglabāšanu.

Ja Jūs redzētu papīra lapu, kuras rakstīts, ka te nomocīti, piemēram. desmit tūkstoši, Jūs notikušā šausmas nepārdzīvotu tā, nekā ja būtu redzējis tikai vienu Salaspili mirušu, novārgušu bērnu, no kura pirms tam sūktas asinis. To visu var iemūžināt mākslas darbs, kurā redzētu nāves ēnā nesallkušus stāvus, kurš būtu slacīts ar māšu asarām un kurš rādītu mūsu uzvaru pār krustnešiem. Salaspili mēs reizē godināsim un atcerēsimies visus tos, kuri mūsu republikā aizgāja bojā kara laikā, lai kur viņiem kārts šūpulis, jo ari viņus gaidīja mātes, sievas, viri, bērni. Mēs nešaubāmies, ka mūsu mākslinieki no Latvijas pelēkā akmens, kas tais gados laistīts ar asarām un asinīm.

izcirtīs mūžam dzīvus darbus. Mūsu arhitekti izveidos svinīgus, atceres modinošus ansambļus. Tur dēstīsim zaļus kokus, jo mirušie arī mīlēja dzīvi. Mēs to spējam. Mēs jau esam uzcēluši Brāļu kapus, kam līdzīgus grūti sameklēt. Arī Rumbulā, Salaspilō dusošie ir brāli, viņu pēdējais ceļš bija viens.  Rīkosim visas tautas talkas, aiznesīsim katrs kaut vienu akmeni, noliksim to pieminasbalejas malā, un šis ceļš tad būs iezīmēts mūžiem: piemetīsim katrs kaut vienu lāpstu zemes, un pacelsies piemiņas kalns, kuru redzēs aiz mūsu zemes robežām. visur, no kurienes ļaudim uz šejieni veda pēdējais ceļš. Kad atbrauks nomocīto piederīgie vai tautieši no citām zemēm, mēs tad varēsim parādīt, ka protam saglabāt mūsu ciešanu biedru piemiņu. Un viņi brauks. Kopējas ciešanas apvieno vairāk nekā kopēji prieki.

Šīs piemineklis lai botu mūsu trīs smilšu saujas un saldas dusas novēlējums. Šīs piemineklis lai botu mūžīgs brīdinājums, kas draud, ja laikus nesavalda varmākas, lai arī aiz kādiem «augstākas kārtības» saukļiem tie slēptos. Salaspilī un arī Ķelderu lejā, Šķēdes kāpās. Audriņos un citos Latvijas stūros nomocīto nāvē sakņojas masu dzīvība. Tādēļ atcerēsimies dzejnieka vārdus:

Dēls. pajemi pelēku akmeni
Un par zirni uz kapa man uzstādi:
Lai zina, lai uziet ļautiņi.
Kur trūd mani salauztie kauliņi.

 

Papildus informācija

  • Autors: Miervaldis Birze
  • Izdevums: Cīņa, Nr.21 (26.01.1960)
  • Publicējuma gads: 1960
©2019 Mūsu atmiņas MEMORIĀLS. Dizains un saita atbalsts: Xprint media

Meklēt