Otrdiena, 14 Februāris 2017 20:44

Risinājuma savdabīgums, ieceres viengabalainība

Zem to baltajām ku­penām skanīgu balsu kņada — te pionieri darba rosmē un sarkano kaklautu atspulga pietvīkušām sejām kорj zālāju. Pavasara vējš aiznes jauno balsis un smieklus tālu pāri virsājam. Tikai reizēm troksnis pēkšņi apraujas. Pār ziedošo dārzu ar pārslīdējusi smeldzīgu skumju ēna – kāds akmenī cirsts uzraksts vai tēls bērniem stāsta: «Te reiz bi­ja nometne. Salaspils. Nāves no­metne!».

Apmēram tādu bija iedomājies Salaspils koncentrācijas nometnes pieminekli kāds konkursa dalīb­nieks. Tur, kur valdīja nāve un šausmas, — ziedu un augļu pār­pilns dārzs. Vienkārši un skaisti. Un grūti iedomāties vēl cildenāku pieminekli tiem, kuri aiz šīs nāves nometnes dzeloņdrāšu žogiem cieta, cīnījās un mira kopā ar savām ne­piepildītajām cerībām un ilgām.

Tiktāl par piemiņu. Bet šodien Salaspils mums nav vairs tikai piemiņa. Nav nejaušība, ka tanī pašā laikraksta «Literatūra un Māksla» numurā, kurā iespiests pirmais vērlējums par Salaspils pieminekļa projektu, Jaunais dzejnieks Jānis Petersraksta: «...Ir labi tā, kad maizes lauki smaržo, kad vari krūtis labas dienas krāt, un tomēr nedrīkstam, pat skaujot mīļās plecu, par Hiro- simu nedomāt!». Citiem vārdiem —gribas, lai Salaspils piemineklis vienlaikus izsacītu arī mūsu domas, jūtas, centienus. Lai mocekļu piemi­ņa te nesaraujami savītos ar mūs­dienu padomju cilvēku miera alkām un kā varena, darbā un cīņās rūdīta roka izslietos pretim kara drau­diem: «Nē, tam neatkārtoties!». Ne- atkārtoties ne Hirosimai, ne Buhen- valdei, ne Salaspilij, ne Audri­ņiem!

Lai sasniegtu šādu izteiksmīgu un iedarbīgu māksliniecisko risinā­jumu, visai pieminekļa kompozīcijai jāsakļaujas viengabalainā un mērķ­tiecīgi virzītā veselā. Jāatzīmē, ka nevienā no daudzajiem interesan­tajiem un daudzveidīgajiem konkur­sa projektiem šādas kompozicionālas vienotības nebija. Vai tas izdevies tagad, kad, konkursa aizsākto darbu turpinot, šaurāks autoru kolektīvs izstrādājis jauno priekšlikumu Sa­laspils piemineklim? Jā un nē.

Galvenais pieminekļu komplekss bijušās nometnes teritorijā veido ļoti savdabīgu telpisko kompozīciju, ja tradicionālos memoriālo komplek­su risinājumos (Brāļu kapi Rīgā, Piemiņas komplekss kritušajiem pa­domju karavīriem Berlīnē Treptova parkā u.c.) telpu kompozicionāli satur kopā gan simetrijas asis, gan galvenokārt tās nožogojums ar arhitektoniskiem vai tēlnieciskiem veidojumiem, tad apskatāmajā pro­jektā simetrijas asu vispār nav, telpa norobežota tikai daļēji (ieejas vārti ar sienu, priežu rinda un pie­miņas mauzolejs). Visu plašās kom­pleksa teritorijas telpisko vienotību tādējādi tiek uzdots saglabāt skulp­tūrām, kuras izvietojas «ciešanu ce­ļa». Ietvertajā viršu laukā. Kom­pleksa kompozicionālā kopskaņa tad arī atkarīga no tā, vai šīs skulp­tūras minētajam uzdevumam atbilst.

Vienkāršākais, bet tīri ārišķīgais atrisinājums — veidot skulptūras tik gigantiskas, lai tās jau fiziski piepildītu telpu. Pa šo ceļu pagai­dām arī iets. Varēja būt citādi, labāk. Te at­kal atgādināms kāds no konkursa projektiem. Projekts ar devīzi «Nē!». Tieši no viršu paklāja izaug emocionāli tēli, tie pauž sāpes, pro­testē, sauc, brīdina. Domu un jūtu pārdzīvojumi tādējādi orgāniski saista tēlus un viršu lauku vienā ve­selā. Liekas, — ne tikai tēli, bet visa nometnes zeme, kas pielijuši mocekļu asarām un asinīm, runā, stāsta, kliedz.

Šai sakarā nevaru nepieminēt arī to dziļo iespaidu, kādu uz mani un maniem ceļa biedriem atstāja ne­lielais un vienkāršais piemineklis fašistu nomocītajiem Rāvensbrukas koncentrācijas nometnes ieslodzīta­jiem kādā no Parīzes kapsētām. No zemes te izaug akmeni daļēji iz­cirstas divas saistītas rokas. Vairāk nekā. Bet kādu noskaņu un pārdo­mu bagātību tās izraisa! Atceros arī nesen Maskavā atklāto piemi­nekli Kārlim Marksam. 16 granīta bluķos daļēji Izdalās lielā domātāja un cīnītāja galva, pleci un roka. Un tieši tādēļ tēls gūst lielu vispā­rinājumu.

Teiktais ļauj cerēt, ka, Salaspils nometnes galvenā pieminekļu kom­pleksa projekta pilnveidi turpi­not — īpaši tas attiecināms uz skulptūru grupu, — tā telpiskās kompozīcijas vienotībai varētu tikt rasts dziļāks un pilnvērtīgāks ide­jiski mākslinieciskais interpretē­jums.

Skarot atsevišķus kompleksa ele­mentus, īpašu atzinību pelna piemi­ņas mauzolejs. Mauzoleja arhitektū­ra netē1o, bet rada telpu, kas palīdz cilvēku emocionāli iesaistīt visa kompleksa mākslinieciskajā uztverē. Pāris kāpienu uz leju no­ved it kā pazemē. Virs mums zems horizontāls pārsegums, kas ļauj skatam tikai pa nelielu izgriezumu redzēt debesis. Vienā pusē siena ar bareljefiem — tie stāsta par no­metnes dzīvi, — citās — pati no­metne ar «ciešanu ceļu» un tēlu grupām. Nometne, uz kuru mēs rau­gāmies no zema, zemei tuva skata punkta. Te memoriālā kompleksa sirds, te cilvēks vistuvāk tai zemei, kura pilna sāpju, ciešanu, apslēptā cīņas spara.

Memoriālā kompleksa ieejas vār­tos un sienā plastiskie meklējumi jau brīvāki, ar gribētas simbolikas ieskaņām. Taču arī šeit tēlainība nekļūst par pašmērķi, bet, cieši sa­kļaujoties ar arhitektūras — telpas veidotājas — kompozicionālo pa­matdomu, kāpina to.

Turpretim piemineklī karagūstek- ņu masu kapenēs (objekts, kurš iz­vietojas patālu no galvenā komplek­sa un uztverams patstāvīgi) simbo­lika jau nomāc arhitektūru un at­ņem tai spēku. Divas masīvās, ne­daudz ieslīpi piegāztās sienas, kas sākotnējā variantā (konkursa pro­jekts ar devīzi «Violetais taisnstū­ris») ietvēra dinamisko skulptūru, tā radot tai kontrastu un fonu, ta­gad — plastisko meklējumu rezultā­tā — pārvērtušās vieglās, dinamis­ki trauksmainās zemē iespīlētās dzelzsbetona plātnēs. Tiesa, tās proporcionētas nevainojami, tām ir sa­va pievilcība. Taču kopiespaids zaudē, jo kontrasta vietā tagad ir disonanse. Arī pats princips — ar­hitektūras plastiku novest līdz pat­stāvīgam simboliskam tēlojumam —nav vēlams.

Vērtējot padarīto darbu kopumā, gribētos atzīmēt divas galvenās kva­litātes. Pirmkārt — risinājuma savdabīgumu. Otrkārt — ieceres viengabalainību. Tikai šim «otr­kārt» ne visur Jau rasts atbilstošs detalizējums.

Papildus informācija

  • Autors: V. Šusts
  • Izdevums: «Literatūra un Māksla», 8.septembris, 1962.g.
  • Publicējuma gads: 1962
©2019 Mūsu atmiņas MEMORIĀLS. Dizains un saita atbalsts: Xprint media

Meklēt