Otrdiena, 14 Februāris 2017 20:44

Latviešu karavīri Salaspilī

Ilgus pēckara gadus varējām lasīt skaļus apgalvojumus par šajā nometnē ieslodzītajiem daudzajiem tūkstošiem padomju patriotu, tomēr mūsdienās apzinātie arhīvu dokumenti liecina, ka viss nebūt nebija tik vienkārši.Šoreiz atcerēsimies no mobilizācijas izvairījušos un par dažādiem pārkāpumiem sodītos karavīrus, kuru skaits Salaspilī 1944. gada vidū pārsniedza divus tūkstošus, veidojot pat lielāko daļu no šajā laikā nometnē ieslodzītajiem.

Kā sodīja latviešu karavīrus

Latviešu leģiona 2. brigādei (vēlāk – 19. divīzijai) un 15. divīzijai bija savas kara lauka tiesas (Feldgericht), kas frontes apstākļos iztiesāja visas savu vienību karavīru lietas. Par nodarījumiem, kurus leģionāri bija izdarījuši, atrodoties atvaļinājumā, komandējumā, apmācībās, viņus tiesāja dzimtenes tiesa (Heimatgericht), kuras funkcijas īstenoja XVI SS un policijas tiesa Rīgā, Lāčplēša ielā 28. Izmeklēšanas laikā apcietinātie leģionāri atradās ieslodzījumā Rīgas Centrālcietuma ceturtajā korpusā vai arī armijas virssardzē Citadelē. Parasti viņi neizcieta visu piespriesto sodu, bet visbiežāk tikai pusi no tā. To, kāda soda daļa jāizcieš un kāda tiek nosacīti atlikta, noteica tiesas kungs (Gerichtsherr).

1943. gada 5. martā SS reihsfīrers Heinrihs Himlers izdeva īpašus noteikumus par policijas bataljonu karavīru notiesāšanu, paredzot, ka piespriestos sodus apstiprina Augstākais SS un policijas vadītājs Ostlandē, SS obergrupenfīrers Frīdrihs Jekelns, izņemot gadījumus, kad tos apstiprināja viņš pats personīgi (nāvessods, par trim gadiem ilgāks cietumsods, sods virsniekiem).

Šā paša gada vasarā no Berlīnes pienāca Himlera rīkojums par SS dienestā atrodošos baltiešu karavīru ievietošanu soda izciešanai Salaspils darba audzināšanas nometnē. Saskaņā ar SS tiesas Galvenās pārvaldes pavēli visi latviešu leģionāri, kuri bija sodīti ar ieslodzījumu, ilgāku par trim mēnešiem, bija jāizvieto Salaspilī, bet mazāki soda mēri jāizcieš disciplinārajā rotā.

Pēc Latviešu leģiona ģenerālinspektora Rūdolfa Bangerska štāba iniciatīvas un sarežģītām diskusijām ar vācu okupācijas varas iestādēm 1944. gada 9. februārī izveidoja Sevišķo kara tiesu ar priekšsēdi pulkvedi Jāni Palkavnieku un vietnieku pulkvedi leitnantu Kārli Gailīti priekšgalā. Tā tiesāja jauniesaucamos karavīrus par nodarījumiem, kas bija veikti vēl līdz viņu nonākšanai kara dienestā.

Bangerska vizīte Salaspilī

Okupācijas muzeja krājumā glabājas oriģinālpārskats par Rūdolfa Bangerska vizīti un tikšanos ar Salaspils nometnes komandantu SS oberšturmbanfīreru Kurtu Krauzi 1943. gada 7. decembrī. Šajā laikā Salaspilī bija ieslodzīti 204 (101 latvietis, 103 igauņi un lietuvieši) karavīri. Septiņdesmit ieslodzītie latvieši pirms tam bija dienējuši ieroču SS, bet 31 – policijas vienībās. Vēlāk šīs kategorijas ieslodzīto skaits gan ievērojami pieauga.

Karavīri dzīvoja atsevišķā barakā, un viņus sūtīja darbos atsevišķās kolonnās, taču pilnīgi viņus izolēt no politieslodzītajiem Salaspilī neizdevās. Apcietinātie barakās bija sadalīti trijos vados, kuriem izraudzīja vecākos no pašu vidus. Neatkarīgi no nodarbinātības viņi visi bija ieskaitīti ilga vai smaga darba strādnieku grupā, kas saņēma uztura papilddevas. Piecdesmit grami gaļas, 22 grami taukvielu, 330 grami maizes, 150 grami kartupeļu – tāda bija pārtikas deva, kas dienā pienācās katram ieslodzītajam karavīram. Bijis atļauts arī saņemt pa pastu piederīgo paciņas.

Bangerska apmeklējuma laikā visi bijuši sadzīti barakās, ar visstingrākajiem sodiem piedraudot neatrasties pie logiem un durvīm. Nometnes komandanta un citu vāciešu pavadībā Bangerskis īsumā apskatījis nometni, turklāt «ekskursijas» laikā vācieši pret viņu izturējušies diezgan nevērīgi.

Interesantas ir arī Hūvera institūta arhīvā (ASV, Stenfordā) apzinātās bijušo Salaspilī ieslodzīto karavīru drīz pēc kara beigām sniegtās liecības. Saskaņā ar tām 1944. gada vasarā leģionāri Salaspilī bijuši nodalīti no pārējiem ieslodzītajiem, izmeklēšanas laikā uz drēbēm viņi nēsājuši krūšu rajonā uzšūtu «C» burtu zilā krāsā, bet pēc izmeklēšanas – «C» burtu sarkanā krāsā.

Ir ziņas, ka «C8» barakā lielā saspiestībā un netīrībā mitinājās gandrīz 500 ieslodzīto, kuru lietas vēl tikai atradās izmeklēšanas stadijā (šo laiku sodā nekad neieskaitīja). Ar tuviniekiem viņi sarakstīties nedrīkstēja, un lieki teikt, ka apmeklētājus nometnē nepielaida (tie, kuri jau bija sodīti, drīkstēja mēnesī nosūtīt vienu vēstuli). Vēstules ārpus dzeloņstiepļu žoga nereti nogādāja slepeni, izmantojot arī nometnes latviešu apsardzes personālu. Karavīrus «nodarbināja» smilšu bedru izrakšanā un aizbēršanā, viņi strādāja 10 – 12 stundas bez pārtraukuma, arī svētdienās. Ja šķita, ka «darbu» nepilda pietiekami ātri, viņus varēja sodīt ar pusstundu ilgu «hinlegen» (gulties, celties, skriešus) vai arī ar 25 – 50 sitieniem pa muguru. (Vēl bija arī sods «hipen» – lēkšana uz priekšu ar izstieptām rokām un pietupieniem.)

Latviešu leģionāri soda bataljonos

Tuvojoties sarkanajai armijai, 1944. gada 19. maijā Fridrihs Jekelns piekrita Bangerska ierosinājumam par sevišķu uzdevumu bataljona izveidi no latviešu leģionāriem, kurus par patvaļīgu prombūtni bija notiesājusi XVI SS un policijas tiesa. Kā pirmo 1944. gada jūnija vidū izveidoja Bolderājas soda bataljonu, ko nosauca tā komandiera kapteiņa Jāņa Meiera vārdā. 1. jūlijā tajā bija 19 virsnieki, 70 instruktori un 295 karavīri. Jūlija beigās pēc sarkanās armijas izrāviena līdz Rīgas līcim pie Tukuma bataljonu, bruņotu tikai ar šautenēm, iesaistīja Rīgas aizstāvēšanā ziemeļrietumu iecirknī SS oberfīrera Krukenberga kaujas grupas sastāvā.

Meiera komandēto 2. sevišķo uzdevumu bataljonu izveidoja 20. septembrī no Rīgas Centrālcietumā un Termiņcietumā ieslodzītajiem, kas bija sodīti par neatgriešanos no atvaļinājuma laikus, citi – arī par smagākiem pārkāpumiem, bet daudzi no viņiem jau bija cīnījušies frontē. Bataljona formēšana notika lielā steigā, 26. septembrī tajā ieskaitīja vēl 120 apcietinātos karavīrus, un jau nākamajā dienā tas atstāja Rīgu. Formēšanas laikā tajā bija 13 virsnieki un 639 karavīri un instruktori. Līdz 10. oktobrim, kad bataljons pa jūras ceļu no Ventspils devās uz Vāciju, no tā jau bija dezertējuši 295 karavīri, to skaitā divi virsnieki.

Viens no sodītajiem karavīriem bija arī 1944. gada 20. augustā no Salaspils nometnes atbrīvotais Jānis Stalts. Viņu ieskaitīja 4. latviešu būvbataljonā un jau nākamajā dienā nosūtīja uz piefrontes joslu Lielvārdes pagastā pie Daugavas, iesaistot prettanku grāvju rakšanā. Viņa liecībā lasāms, ka karavīrus apsargāja, lai viņi neaizbēgtu. Ļoti vāja bijusi apgāde ar pārtiku – izsalkuma remdināšanai sākotnēji pat ēduši zaļus kartupeļus. 20. septembrī bataljonu pārvietojuši uz Džūkstes apkārtni. Sākoties rudenim, karavīri sevišķi izjutuši apavu un apģērba trūkumu – it sevišķi apavi, lietus laikā strādājot dubļainajos grāvjos, bija stipri nolietojušies. Kad oktobra vidū bataljonu pārcēla uz Irlavas apkārtni, daudzi no tā dezertēja.

Zināms, ka īsi pirms kapitulācijas 4. latviešu būvbataljonu vācieši atbruņoja, bet tā karavīrus nostādīja un apsargāja kā gūstekņus. Arī vairāki citi būvbataljoni nonāca Kurzemes frontē, kur tos iesaistīja frontes nocietinājumu darbos, tie bija slikti apgādāti un apbruņoti, daudz bija dezertēšanas gadījumu, un tie nebaudīja lielu vācu virspavēlniecības uzticību. Kopumā laikā no 1944. gada augusta līdz 14. septembrim leģiona ģenerālinspektora štābs saformēja septiņus būvbataljonus no Salaspils nometnes, Rīgas Centrālcietuma, Termiņcietuma un citām ieslodzījuma vietām atbrīvotajiem apcietinātajiem. Varbūt kāds no viņiem ir arī «Mājas Viesa» lasītāju vidū un vēl šodien var sniegt savas liecības par Otrā pasaules kara laikā pārdzīvoto?

Papildus informācija

  • Autors: Uldis Neiburgs
  • Izdevums: apollo.tvnet.lv
  • Publicējuma gads: Decembris. 2007
©2019 Mūsu atmiņas MEMORIĀLS. Dizains un saita atbalsts: Xprint media

Meklēt