Otrdiena, 14 Februāris 2017 19:56

Salaspils nometne nacionālsociālistiskās Vācijas administrācijas plānos un soda nometņu tipoloģijā

Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas varas izveidotā civiliedzīvotāju nometne Sa­laspilī un tās pastāvēšana Otrā pasaules kara gados ir viens no strīdīgiem tematiem šī laikposma Latvijas vēsturē. Par to liecina dažādie uzskati līdzšinējā historiogrāfijā, kā arī šīs tēmas polarizētā un politizētā uztvere pēdējo gadu sabiedriskajās disku­sijās Latvijā un ārzemēs.

Vienlaikus ir sastopami gan apgalvojumi par Salaspili kā civiliedzīvotāju iznīcināšanas lielāko nometni Baltijā, ar gāzes kamerām, milzīgu skaitu ieslodzīto, kuri nežēlīgi spīdzināti, bērniem ņemtas asinis u.tml., gan konstatējumi, ka Salaspils ir bijusi tikai pagaidu uzturēšanās vai darba nometne, kurā nonākuši par dažādiem pārkāpumiem sodītie, kuru kopskaits un pret viņiem vērstās represijas ir stipri pārspīlētas.

Jākonstatē, ka mēģinājumi lauzt nacistu un padomju propagandas savulaik radītos stereotipus par Salaspils nometni līdz šim nav pilnībā nostiprinājušies ne akadēmiskajā vēstures pētniecībā, ne sabiedrības vēsturiskajā apziņā Latvijā. Spilgts piemērs tam ir 2005. gadā Rīgā izdotā grāmata “Latvijas vēsture: 20. gad­simts”, kurā lietotais Salaspils “darba audzināšanas” nometnes nosaukums izraisīja daudzus pārmetumus, tostarp arī Krievijas negatīvu reakciju. Arī Rietumos joprojām Salaspils nometne bieži vien simbolizē kļūdaino priekšstatu par Latviju kā zemi, uz kuru nacisti speciāli veduši citu okupēto Eiropas valstu ebrejus iznīcināšanai, jo šeit tam ir bijuši vislabākie apstākļi. Arī bijušo Salaspils nometnes ieslodzīto at­miņu stāstījumos ir pamanāmas būtiskas atšķirības, kas parasti izriet no laika un vietas – vai tie tapuši padomju totalitārisma režīmā vai Rietumu demokrātiju dzīves apstākļos.

Latvijas vēstures pētniecības svarīgs uzdevums ir pēc iespējas precīzi analizēt mūsdienās pieejamos kara un pēckara laika dokumentus par Salaspils nometni un tās statusu nacionālsociālistiskās Vācijas izveidoto soda nometņu funkcionēšanas kopējā kontekstā. Ne mazāk būtiski ir rekonstruēt Salaspils nometnē notikušo, ar vēstures avotu kritikas palīdzību un vienlaikus ar pietāti vērtējot Salaspils nometni pārdzīvojušo cilvēku sniegtās liecības. [217] Šī pētījuma mērķis ir, balstoties uz jauniem vēstures avotiem un līdzšinējās histo-riogrāfijas kritisku analīzi, veikt profesionālu, objektīvu, vispusīgu un pēc iespējas pilnīgu vēstures pētījumu, kā arī paust mūsdienīgu skatījumu par Salaspils nometni nacionālsociālistiskās Vācijas administrācijas plānos un soda nometņu tipoloģijā no­metnes izveidošanas gaitā 1941.–1942. gadā.

Kādu vietu Salaspils ieņēma soda nometņu tipoloģijā?

Gan vēstures pētniecībā, gan publicistikā ir sastopami dažādi Salaspils nometnes apzīmējumi. Lai izprastu Salaspils nometnes būtību, ir svarīgi iepazīties ar nacionāl­sociālistu soda nometņu tipoloģiju un noskaidrot tās piemērotību Salaspils nometnei. Attiecībā uz Salaspili visbiežāk minētie apzīmējumi ir “nāves nometne”, “koncentrācijas nometne” un citi.

Savā grāmatā “Nacionālsociālistiskās nometnes” vācu vēsturniece Gudruna Švarca (Schwarz) kopumā uzrāda 17 atšķirīga tipa nometnes, kuras pastāvējušas nacionālso­ciālistu varas periodā no 1933. gada līdz 1945. gadam. Šos nometņu tipus G. Švarca iedala šādi:

  • Darba audzināšanas nometnes;
  • Nometnes cilvēku izvietošanai okupētos un anektētos apgabalos;
  • Ģermanizēšanas nometnes bērniem Polijā;
  • Geto nometnes;
  • Vērmahta apcietināto un karagūstekņu nometnes;
  • Jaunatnes pāraudzināšanas nometnes;
  • Nometnes ārzemnieku civilstrādniecēm un strādniekiem;
  • Nometnes Ungārijas ebrejiem Čehoslovākijas–Ungārijas pierobežā ar Austriju;
  • Policijas nometnes (cietumi);
  • Zīdaiņu un mazbērnu nometnes;
  • Drošības nometne Schirmeck-Vorbruck;
  • SS speciālnometne Hinzert;
  • Soda nometnes, pie kurām pieskaitāmas slepenpolicijas un Kārtības policijas no­metnes, kā arī tieslietu iestāžu nometnes;
  • Spaidu darbu nometnes abu dzimumu ebrejiem;
  • Spaidu nometnes čigāniem (sinti un roma);
  • Koncentrācijas nometnes: agrās koncentrācijas nometnes; nometnes, kuru pie­derība nav īsti noskaidrota; koncentrācijas nometnes, kuras nebija pakļautas koncentrācijas nometņu inspektoram; galvenās koncentrācijas nometnes ar blakusnometnēm; Nāves nometnes.”1 [218]

Pēc G. Švarcas pētījumu datiem, šajās 17 nometņu kategorijās ietilpa vairāk nekā 10 000 nometņu, kurās ieslodzīja dažāda vecuma, dažāda dzimuma, dažādas pilsonī­bas, dažādas etniskās piederības un dažādas ticības cilvēkus.2 Salaspils Latvijā bija viena no daudzajām šīs nacionālsociālistu represīvās sistēmas nometnēm, kurā tika praktizēta cilvēku pazemošana, brīvības atņemšana, vardarbība, nežēlības, piespiedu nodarbinātība, kā arī slepkavošana. Ja pastāvēja dažāda tipa nometnes, tad arī būtu svarīgi noskaidrot, vai Salaspils nometne būtu pieskaitāma kādam šeit uzrādītajam nometņu tipam.

G. Švarca Salaspils nometni ieskaita koncentrācijas nometņu grupā, kura nav bijusi pakļauta Koncentrācijas nometņu pārvaldes inspektoram. Šo atziņu autore balsta arī uz muzeja “Ebreji Latvijā” kādreizējā vadītāja Marģera Vestermaņa sniegto informā­ciju – viņš apstiprinājis, ka šāda tipa nometne Latvijā ir bijusi.3 Arī savā speciālajā pētījumā par nacionālsociālistu nometnēm Latvijā M. Vestermanis pārstāv viedokli, ka Salaspils ir bijusi Drošības policijas un SD komandierim Latvijā pakļauta koncentrācijas nometne. To atzinis pat SS reihsfīrers Heinrihs Himlers.4 Tomēr šis M. Vestermaņa novērtējums jāpieņem ļoti uzmanīgi, jo dokumenti, uz kuriem viņš savā rakstā balsta spriedumu, ir izņemti no konteksta un neatspoguļo diskusiju starp H. Himleru un SD Rīgā. Tāpēc tikpat piesardzīgi arī jāpieņem G. Švarcas tipoloģija par Salaspili. Viņas klasifikācijā Salaspili nevar atrast ne pie “policijas cietumiem”, ne arī “darba audzināšanas nometnēm”.

Cits Latvijas vēstures pētnieks, kurš zinātniskajos darbos Salaspili sauc par koncen­trācijas nometni, ir Heinrihs Strods, kurš “koncentrācijas nometnes” jēdziena lietošanu attiecībā uz Salaspili uzskata par pašsaprotamu.5 Arī Latvijas Vēsturnieku komisijas 14. sējuma apvāka tekstā Salaspils pieminēta kā “koncentrācijas nometne”, noraidot gan vācu oficiālo nometnes apzīmējumu “Erweitertes Polizeigefängnis und Arbeits-erziehungslager”, gan padomju apzīmējumu “nāves nometne” kā nepiemērotu.6

Pēc nacionālsociālistu uzskatiem koncentrācijas nometnes skaitījās koncen­trācijas nometņu inspektoram vai pēc 1942. gada 16. marta SS saimniecības Galvenās pārvaldes D iestādei pakļautās nometnes. Par tādām nacistu valdīšanas laikā ir identificētas 22, no kurām viena atradās Latvijā – Rīga-Mežaparks (Riga-Kaiserwald). Koncentrācijas nometne parasti sastāvēja no galvenās nometnes (Kon­zentrations-Hauptlager) un dažādām ārējām komandām (Außenkommandos), kam oficiālais nosaukums bija “darba nometne” (Arbeitslager) vai arī “SS darba nometne” (SS-Arbeitslager).7

Salaspils nometnei nāves nometnes nosaukumu piedēvēja un ieviesa padomju propaganda un historiogrāfija. Pēc G. Švarcas tipoloģijas par nāves nometnēm bija uzskatāmas tās nometnes, kur upuru nogalināšana notika tūlīt pēc viņu atvešanas. Šādu nometņu kategorijā ieskaitīja astoņas nometnes. (Izņēmums bija Aušvica-Birke­ [219] nava tikai tādā ziņā, ka tajā atvestos upurus vispirms izšķiroja: darbspējīgie nonāca koncentrācijas nometnē, bet pārējos pēc selekcijas nosūtīja tūlīt uz gāzes kamerām.8) No pēdējo gadu pētījumiem, kuros aplūkota arī Salaspils nometne, H. Stroda darbs izceļas vienīgi ar to, ka viņš nometnes uzbūves posmam – no 1941. gada beigām līdz 1942. gada vidum – piešķir “iznīcināšanas (nāves) nometnes” nosaukumu, jo nevienam ebrejam nav bijis cerību no ieslodzījuma izkļūt brīvībā.9

Vāciešu oficiālais Salaspils nometnes nosaukums – “Paplašināts policijas cietums un darba audzināšanas nometne” Latvijā atklātībā un cilvēku apziņā plašāk izskanēja tikai 2005. gadā, kad iznāca grāmata “Latvijas vēsture: 20. gadsimts”, kur šis nometnes nosaukums parādījās tekstā.10 Tas sabiedrībā izraisīja diskusijas par nometnes būtību, statusu un nosaukumu.

Mūsdienu vēstures pētniecībā, rakstot par Salaspili, sastopam vēl vienu tendenci, un proti, tā ir izvairīšanās Salaspils nometni tipoloģizēt. Autori runā vai nu tikai par “Salaspils nometni”, vai arī par “daudzfunkcionālo Salaspils nometni”, kā to parāda Andrejs Angriks (Angrick) un Pēteris Kleins (Klein) savā jaunākajā darbā par Rīgu un ebreju iznīcināšanu.11

Apskatot šīs zinātniskajā literatūrā izvirzītās versijas par Salaspils nosaukumu un Salaspils nometnes tipoloģiju, būtu jājautā, kas tad Salaspils īstenībā bija: vai kon­centrācijas nometne; vai koncentrācijas nometne, kura nebija pakļauta koncentrācijas nometņu inspektoram; vai tā bija paplašināts policijas cietums; vai darba audzināšanas nometne; vai paplašināts policijas cietums un darba audzināšanas nometne; vai nometne ar daudzām funkcijām; vai, visbeidzot, tā bija nāves nometne, kā agrāk akcentēts pa­domju historiogrāfijā? Lai uz šiem jautājumiem atbildētu, respektīvi, noskaidrotu Salaspils nometnes būtību, analīzi sāksim ar nometnes rašanos – tās būvēšanas vēsturi, izsekojot diskusijām vācu pārvaldē par Salaspils izveidošanu, pārveidošanu un izmantošanu da­žādām represīvām vajadzībām.

Salaspils nometne vācu administrācijas terminoloģijā

Ja apskatām Salaspils nometnes veidošanas priekšvēsturi, tad jāsastopas ar diviem aspektiem. Pirmais radās no okupācijas sākuma mēnešos pārpildītajiem cietumiem, kad SD meklēja atrisinājumu, kā ar šo problēmu tikt galā. Otrs aspekts saistīts ar ebreju jautājumu. Operatīvās grupas vadošais personāls bija tajā uzskatā, ka neesot labi ilgu laiku ebrejus turēt geto. Tā nevarot aizkavēt viņu vairošanos un arī neveicinot viņu izman­tošanu darbā. Ebreju jautājumu saasināja vēl tas, ka nacistu vadība bija izteikusies par ebreju deportēšanu no Vācijas uz Baltiju, respektīvi, Latviju. Tāpēc, analizējot okupācijas sākuma laika dokumentus, nekad nav bijis īsti skaidrs, vai bija iecerēts nometni būvēt [220] tikai tādēļ, lai tur ievietotu Rīgas cietumos esošos politiskos ieslodzītos, vai nometne bija plānota tikai ebrejiem, lai iztukšotu geto, vai arī tā bija paredzēta abām grupām kopēja. Tikai 1942. gada sākumā šie jautājumi noskaidrojās visā pilnībā, kad nometnes plānošanas sarunās tika atmests lielās nometnes plāns, kurā būtu bijusi paredzēta vieta apmēram 25 000 ebreju.

Pirmo reizi par iespējamās koncentrācijas nometnes būvēšanu Operatīvās grupas A (Einsatzgruppe A) vadītājs Dr. Valters Štālekers (Stahlecker) sāka runāt 1941. gada jūlija beigās. Cietumi esot pārpildīti. Neesot nekāda pārskata par apcietinātajiem. Gan higiēnas, gan pārtikas apgādes ziņā esot lieli trūkumi. Tā kā esot paredzams, ka cietumnieku skaits pieaugšot daudz ātrāk nekā uzņemšanas spējas cietumos, tad viņš lietas atrisināšanai iesakot sākt būvēt koncentrācijas nometni. Tādējādi varēšot labāk sadalīt cietumniekus, kuri vēl papildus izmeklējami un kuri – ne, kā arī šādā veidā varēšot sagādāt darbaspēku akmeņlauztuvēm, ķieģeļcepļiem u.c. Koncentrācijas no­metnes vadība atrastos Drošības policijas rokās, un nometnes apsargāšanas darbus veiktu latviešu palīgpolicija.

Lai veiktu nometnes plānošanas darbus, V. Štālekers vēl pieprasīja, lai no Berlīnes uz Rīgu atsūta SS šturmbanfīreru kriminālpadomnieku Meleru (Möller), kuram bijuši lieli nopelni, veidojot darba audzināšanas nometni Vūlheidē (Wuhlheide) pie Berlīnes.12

Atļauju Rīgā veidot “paplašinātu policijas cietumu”, kurš atrastos Drošības policijas pārraudzībā, Dr. Štālekers saņēma 1941. gada 4. augustā. Bet kriminālpadomnieku Meleru uz Rīgu nevarēja nosūtīt, jo starplaikā viņš bija iesaukts armijā.13

Mēnesi vēlāk Operatīvā komanda 2 (Einsatzkommando 2) saņēma no Reiha drošības Galvenās pārvaldes speciālu norādījumu, ka nekādā ziņā nav pieļaujams, ka Drošības policijas iestādes ierīko koncentrācijas nometnes. Šīs ierīkojamās nometnes drīkst saukt tikai par “paplašinātiem policijas cietumiem”. Uz šiem “paplašinātajiem poli­cijas cietumiem” attiecināmi Policijas cietumu kārtības noteikumi, kā arī pēc vajadzības direktīva SII C3 nr. 9466/40-273, kuru 1941. gada 28. maijā bija izdevis SS reihsfīrers H. Himlers14 un kura tieši attiecās uz darba audzināšanas nometņu iekārtošanu. Kopā ar šo norādījumu uz Rīgu kā paraugu vēl nosūtīja Vatenštetes (Watenstedt) darba audzināšanas nometnes kārtības noteikumus, lai līdzīgus veidotu arī Rīgā. Bez tam sūtījumam bija pievienoti noteikumi, kā ieslodzītajiem jāizsniedz pārtika, kā arī no­rādījumi par atutošanu, kas esot jo sevišķi jāievēro.15

No sarakstes starp Operatīvo grupu A, respektīvi, Operatīvo komandu 2, un Reiha drošības Galveno pārvaldi, respektīvi, SS reihsfīreru H. Himleru, skaidri izrietēja, ka Rīgā nebija atļauts organizēt koncentrācijas nometni, kurā varētu ievietot Rīgas cietumos esošās apcietinātās personas, bet gan sākt paplašināta policijas cietuma izveidošanu, kura forma bija noteikta Policijas cietumu kārtības no-teikumos.[221] Jaunu mēģinājumu tikt pie koncentrācijas nometnes vēlākais Drošības policijas un SD komandieris Latvijā Dr. Rūdolfs Lange sāka 1941. gada oktobra sākumā. Vispirms viņš argumentēja ar pārpildītajiem cietumiem – cietumnieku izvietošana koncentrācijas nometnē dotu iespēju šos cietumniekus lietderīgi izmantot darbam.

Pēc tam sekoja jauna argumentācija – koncentrācijas nometnes ierīkošana esot ne­pieciešama arī ebreju dēļ, jo viņu ievietošana geto varot būt tikai pārejas laika risinājums. Ievietojot ebrejus koncentrācijas nometnē, viņi vispirms tiktu sadalīti pēc dzimuma, kas aizkavētu viņu vairošanos. No koncentrācijas nometnes būtu arī iespējams viņus visus izmantot darbā.

Bez tam pašreizējos kara un transporta apstākļos neesot iespējams no Latvijas cilvēkus pārvest uz koncentrācijas nometnēm Vācijas austrumos, kas arī esot iemesls, lai Latvijā veidotu koncentrācijas nometni.

Beigās sekoja saimnieciskie argumenti, ka, ierīkojot koncentrācijas nometni izdevīgā vietā, no tā varētu gūt saimniecisku labumu. Nometne varētu atrasties netālu no Rīgas, trīsstūrī starp Rīgu, Jelgavu un Tukumu. Šo vietu R. Lange jau esot izpētījis, un par to lielu interesi izrādot arī augstākā SS un policijas vadītāja Austrumzemē saimniecisko lietu referents SS šturmbanfīrers Rēmtsma (Reemtsma), kas arī šo vietu jau apskatījis. Šo trīsstūri Dr. Lange un Rēmtsma vēl izpētīšot tuvāk no lidmašīnas.16

Šīs Dr. Langes atziņas Operatīvā grupa A nosūtīja Reiha drošības Galvenajai pār­valdei. Tomēr teksts bija formulēts mazliet piesardzīgāk, lietojot apzīmējumu “policijas cietums”, bet vārdus “koncentrācijas nometne” liekot iekavās. Tekstā vēl bija runa par “koncentrācijas nometnei līdzīgu paplašināto policijas cietumu”, bet ne vairs par “koncentrācijas nometni”. Vēstulē arī bija lūgts, lai uz Rīgu nosūta vienu koncentrācijas nometņu būvspeciālistu.17

1941. gada 11. oktobrī Dr. Štālekers vēl griezās pie Latvijas ģenerālkomisāra Dr. Oto Heinriha Drekslera (Drechsler), lai lūgtu viņa palīdzību būvmateriālu sagādā­šanā, jo esot jāceļ liela koncentrācijas nometne Rīgas, Jelgavas un Tukuma trīsstūrī, lai tajā varētu ievietot no reiha un protektorāta izsūtāmos ebrejus.18 Tomēr 10 dienu vēlāk viss bija mainījies. Tagad bija noteikts, ka nometni 25 000 cilvēkiem būvēs citā vietā – pie Rīgas–Daugavpils dzelzceļa, 20 kilometru uz dienvidiem no Rīgas Salaspils tuvumā.19 Tā nekavējoties sākās Salaspils nometnes būvdarbi. Tomēr doku­mentos vairs neparādījās vārdi “koncentrācijas nometne”, bet gan vienkārši – “Rīgas nometne”20 vai arī Salaspils “baraku nometne”21. Kā turpmākā būvdarbu attīstība rādīja, tad tā savas kapacitātes dēļ nevarēja vairs būt nekas cits kā tikai paplašināts policijas cietums.

1942. gada sākumā Latvijā pieauga problēmas ar darbaspēku – daudzi strādnieki neievēroja noteiktās darba normas un laiku. Vācu Darba pārvalde spēra dažādus soļus, lai ierobežotus “slaistus” un celtu darba morāli. Sākot ar februāri, problēmas ar darba [222] kavētājiem arvien vairāk pieauga, kas pamudināja vācu iestādes ieņemt pret šiem darba kavētājiem stingrāku nostāju. Ar brīdinājumiem vien vairs nepietika.

Kam būtu šie darba kavētāji un “slaisti” jātiesā un jāpāraudzina, par to vācu civil­pārvalde Latvijā nebija īsti skaidrībā. Vai Vācijas reihā darba kavētāju jautājums nodots SD rokās, par to ģenerālkomisāra ierēdņi sākumā nebija skaidrībā.22 Fon Brimmers (von Bruemmer) pat domāja, ja sodīšanu nodod SD rokās, tas vairs neietilpstot policijas uzdevumu robežās un esot iespējams tikai “īsti policejiskā valstī”. Šo jautājumu pārrunāja arī sēdē pie ģenerālkomisāra. Sēdē no policijas puses piedalījās policijas ģenerālis Valters Šrēders (Schröder) un Drošības policijas komandieris Dr. Lange, kurš sēdē referēja, ka Vācijas reihā darba kavētāju sodīšana esot nodota Drošības policijas rokās. Ģenerālkomisāra ierēdņi iebilda, ka sodīšana neesot policijas pienākums, tā vienīgais varot piedalīties soda izpildīšanā. Šo, kā arī citus iebildumus Dr. Lange noraidīja. Sarunu beigās civilpārvaldei vajadzēja sākt apzināties, ka arī Latvijā nevarēs apiet Vācijas reihā Drošības policijai uzticētās sodīšanas funkcijas.23

Arī Rīgas novada komisārs Hugo Vitroks bija sācis domāt par darba kavētāju sodīšanu. Šim nolūkam plānoja ierīkot īpašu darba nometni Sadovņikova ielā 20.24 Tā kā šī iespēja netika īstenota un vispār sodīšanas procedūra no novada komisāra puses šķita par lēnu, tad arī viņam vajadzēja iekļauties Drošības policijas darba kavētāju sodīšanas sistēmā. Dr. Lange kopā ar Rīgas pilsētas pārstāvi Hansu Donātu (Donath) bija apskatījuši Salaspils nometnes būvdarbus un mutiski vienojušies, ka darba kavētājus soda izciešanai varēs ievietot Salaspils nometnē un sodīšanas un soda izciešanas procedūra tiks pakļauta Drošības policijai.25 Ģenerālkomisāra un novada komisāra galīgā piekrišana tika dota 1942. gada 27., respektīvi, 29. aprīlī.26 Līdz ar to Salaspils oficiālajam nosaukumam “paplašināts policijas cietums” tika pievienots otrs – “darba audzināšanas nometne”.

Jaunas problēmas ar Salaspils nometnes statusa noteikšanu radās 1942. gada oktobrī, kad SS tiesa noteica, ka sodītie latviešu, igauņu un lietuviešu policijas batal­jonam piederīgie uz soda izciešanas laiku jāievieto Salaspils koncentrācijas nometnē.27 Kad SS tiesa sāka skatīt sarakstus par koncentrācijas nometnēm, tā tajos šādu kon­centrācijas nometni neatrada.28 Noskaidrojās arī, ka Salaspils koncentrācijas nometne nav pakļauta SS saimniecības Galvenajai pārvaldei, respektīvi, SS saimniecības Gal­venās pārvaldes D nodaļai, kas nozīmēja, ka Salaspils nav reģistrēta koncentrācijas nometņu sistēmā.29 Tā kā pēc SS tiesas datiem bija radies iespaids, ka Latvijā pastāv koncentrācijas nometne, kurā soda izciešanai paredzēts ievietot baltiešu policijas ba­taljonu dalībniekus, tad H. Himlers deva rīkojumu ievākt sīkākas ziņas par notiesāto nometināšanu.30 Attiecībā uz SS tiesas interesi par Salaspils nometni Dr. Lange no Rīgas nosūtīja ziņojumu Reiha drošības Galvenajai pārvaldei, lai tā savukārt informē SS tiesu par Salaspils statusu. Dr. Lange savā rakstā uzsvēra, ka Salaspils nav kon- [­223] centrācijas nometne, bet gan paplašināts policijas cietums un darba audzināšanas nometne. Viņš arī izteica Reiha drošības Galvenajai pārvaldei savu vēlēšanos, ka tai katrā ziņā jāpanāk, lai Koncentrācijas nometņu pārvaldei nerastos vēlēšanās Salaspili atņemt Drošības policijas pārvaldei Latvijā.31 Kad šī Dr. Langes informācija ar Reiha drošības Galvenās pārvaldes starpniecību bija nodota SS tiesai, tā konstatēja, ka Salaspils nav koncentrācijas nometne un tāpēc SS tiesai vajadzētu izdot noteikumus, kuros būtu noteikts, kā Salaspils nometnē apieties ar notiesātajiem baltiešu policijas bataljoniem piederīgajiem.32

Kad SS reihsfīrers H. Himlers bija saņēmis ziņojumus par stāvokli Salaspilī, viņš ar rakstu griezās pie Koncentrācijas nometņu pārvaldes šefa Osvalda Pola (Pohl) un Dr. Ernsta Kaltenbrunnera (Kaltenbrunner), lūgdams ieteikumu, kā turpmāk rīkoties Salaspils nometnes statusa lietā. Pēc H. Himlera uzskatiem, Austrumzemē, Salaspilī, pastāvot darba audzināšanas nometne, kas praktiski esot koncentrācijas nometne, bet pakļauta Drošības policijas komandierim. H. Himlers nekādā ziņā nevēloties, lai te izveidotos kaut kāda “privāta koncentrācijas nometne”. Viņš varot pieļaut Salaspili pārvērst par “koncentrācijas nometni”, ja noteikti būtu izpildīti divi noteikumi: 1) nometne tiktu pakļauta Galvenās pārvaldes un saimniecības šefam; 2) nometnē izveidotu pa­tiešām nozīmīgu bruņošanās rūpniecību.33 Tomēr nekas šajā virzienā nenotika. Visas iestādes turpmāk Salaspili sauca tikai par “paplašinātu policijas cietumu un darba audzināšanas nometni”. Šai sakarībā Reiha drošības Galvenā pārvalde SS tiesai vēl nosūtīja speciālu rakstu, kurā vēlreiz uzsvēra Salaspils nometnes statusu: tā nav “koncentrācijas nometne”, bet ”paplašināts policijas cietums ar pievienotu Drošības policijas darba audzināšanas nometni”.34

Ar šo tad varam arī konstatēt diskusiju beigas par to, vai Salaspils nometne pēc SS vadības un okupācijas pārvaldes un policijas izpratnes Latvijā būtu pieskaitāma koncentrācijas nometnēm vai ne. Šīm diskusijām pielikt galapunktu palīdzēja arī tas, ka ar 1943. gada 21. jūnija pavēli H. Himlers bija noteicis, ka Rīgas tuvumā jāizveido koncentrācijas nometne un rīkojums jāizpilda līdz 1. augustam.35 Tā izveidojās tā sauktā Mežaparka koncentrācijas nometne, kurā ievietoja Latvijā vēl dzīvi palikušos ebrejus.36

Nav izslēdzams, ka H. Himlers būtu arī iecerējis Salaspili pārvērst par koncentrācijas nometni, jo uz to norāda viņa 1943. gada 11. maija vēstule O. Polam un Dr. Kaltenbrun­neram.37 Tomēr beigās atrasts cits risinājums – Salaspils vietā izvēlējās Mežaparku.

Kā no vācu sarakstes labi redzams, tad Drošības policijas un SD komandieris Latvijā Dr. Lange visu laiku ir mēģinājis Salaspili turēt savā kontrolē, kas viņam arī izdevās, tā iegūstot lielāku rīcības brīvību. Salaspils nometne deva viņam iespēju Latvijā brīvi rīkoties ar apcietinātajiem, vai nu tos paturot cietumos, vai arī pēc vajadzības ievietojot Salas­pilī. Dr. Langes nostāja un rīcība arī tādā ziņā bija izrādījusies pareiza, ka 1943. gada [224] 26. jūlijā Reiha drošības Galvenā pārvalde speciālā rakstā vēlreiz apstiprināja, ka papla­šinātie policijas cietumi paliek Drošības policijas un SD komandieru pārziņā.38 Tajā pašā rakstā arī paziņoja, ka ir pieļaujams, ka blakus SS saimniecības Galvenajai pārvaldei tieši pakļautajām koncentrācijas nometnēm vēl atļauts izveidot darba audzināšanas nometnes, kuras vienīgi var būt tikai Drošības policijas pārziņā.

Nevaram apgalvot, ka Dr. Lange sevišķi būtu uzsvēris Salaspils koncentrācijas nometnes statusu. Skaidrs, ka 1941. gada otrajā pusē pastāvēja vēlēšanās Rīgas tuvumā būvēt koncentrācijas nometni. Kad šos plānus Reiha drošības Galvenā pārvalde noraidīja, Dr. Lange savā veidā samierinājās ar viņam atļauto paplašināto policijas cietumu un darba audzināšanas nometni. Nenoliedzami ir redzams, ka līdz 1942. gada sākumam Latvijā dažas cietumnieku kategorijas vēl reģistrēja kā “koncentrācijas no­metnes apcietinātos” (KL-Häftling, KL-Haft),39 bet šai parādībai nebija saistības ar Salaspils nometnes izveidošanu. Vācu dokumentos arī lasāmi Operatīvās grupas A vārdi, ka Salaspils nometni “varētu salīdzināt ar Vācijas koncentrācijas nometnēm”40, bet pēc tam, kad no Vācijas deportējamo ebreju izvietošanas jautājumu atrisināja (1941. gada beigās), šādi nosaukumi no vācu policijas iestāžu puses Rīgā sarakstē ar SS iestādēm Berlīnē vairs neparādījās. Apzīmējumu – “Salaspils koncentrācijas no­metne” Dr. Lange pēc 1941. gada rudens nekad nelietoja. Ja vēlāk jēdziens “Salaspils koncentrācijas nometne” atkal parādījās vācu pārvaldes sarakstē, tad šāda apzīmējuma lietošana nāca tikai no SS tiesas un tās ierēdņu puses, bet nekādā ziņā no Drošības policijas un SD Latvijā.

Nevar gluži piekrist vācu vēsturnieku A. Angrika un P. Kleina argumentācijai, ka Drošības policijas un SD komandieri Latvijā un Igaunijā būtu no vārdu “koncen­trācijas nometne” lietošanas atteikušies tikai tāpēc, ka iecēla augstākajam SS un policijas vadītājam Austrumzemē F. Jekelnam pakļautu SS saimniecības pārstāvi, kura uzdevumos ietilpa arī koncentrācijas nometņu pārraudzība. Saprotams, ka ne Dr. Sandbergers Igaunijā, ne arī Dr. Lange Latvijā nevēlējās, ka citi iejaucas viņa sfērā, kas varētu ietekmēt viņu līdzšinējo rīcības brīvību attiecībā uz apcietināta­jām personām. Dr. Lange pēc tam, kad bija uzzinājis, ka šāds rīkojums arī Latvijā stājies spēkā, neko nedarīja, jo viņš uzskatīja, ka Latvijā koncentrācijas nometņu nav, un vārdus “koncentrācijas nometne” dažādu ieslodzījuma vietu apzīmēšanai nelietoja.

Toties Drošības policijas un SD komandieris Igaunijā Dr. Sandbergers šai sakarībā izdeva speciālu rīkojumu, kurā noteica, ka ar vārdiem “koncentrācijas nometne” drīkst apzīmēt tikai tās nometnes, kuras kā tādas iekārtotas un kurām šis nosaukums pie­šķirts. Citas apcietinājuma vietas Igaunijā vai nu saucamas par “policijas cietumiem”, vai arī par “darba audzināšanas nometnēm”, bet vārdi “koncentrācijas nometne” nekur nepiederīgi nedrīkstot parādīties.41 [225] Dr. Langes darbību drīzāk noteica rīcības brīvība nekā kāda jēdziena atmešana, ko viņš šā vai tā nelietoja. Dr. Lange labāk pārredzēja vietējo politiku, tāpēc varēja arī labāk izšķirt, kad jāpakļaujas prasībām no Berlīnes un kad – ne. Tā, piemēram, Dr. Lange 1942. gada decembrī noraidīja Berlīnes prasību no Salaspils uz Vācijas reiha koncentrācijas nometnēm nosūtīt 300 apcietināto, pamatodams, ka šāds solis latviešu sabiedrībā izraisīšot neapmierinātību, jo nepārprotami notikšot salīdzināšana ar boļševiku valdīšanas gada deportācijām.42 Šī nebija pirmā un vienīgā reize, kad vietējās varas iestādes Latvijā protestēja pret rīkojumiem no Berlīnes, kas varot negatīvi ietekmēt sabiedrības noskaņojumu.

Pēc G. Švarcas iepriekš minētās tipoloģijas Salaspils bija “koncentrācijas nometne”, kas nebija pakļauta koncentrācijas nometņu inspektoram, vai arī – kā viņas definīcijā teikts – tā piederēja pie tādām “ieslodzījuma vietām, kuras vietējās SS iestādes apzīmēja par koncentrācijas nometnēm, bet kuras neatradās koncentrācijas nometņu, respektīvi, kopš 1942. gada 16. marta SS saimniecības Galvenās pārvaldes D apakšpārvaldes pakļautībā. [..] pēc tālaika noteikumiem šīs nometnes nedrīkstēja apzīmēt par koncen­trācijas nometnēm.”43

Pēc vācu dokumentiem izskatās, ka Dr. Lange Salaspili nekur neafišēja par koncentrācijas nometni, bet lietoja tikai pieļautos apzīmējumus – “paplašināts policijas cietums” un “darba audzināšanas nometne”. Ja 1942. gada sākumā vēl parādījās tādi apzīmējumi kā, piemēram, “koncentrācijas nometnes ieslodzītais” vai “koncentrācijas nometnes ieslodzījums”, kur vārdkopā ir segments “koncentrācijas nometne”, tad tie varēja arī reprezentēt iepriekšējo fāzi, kad plānoja un sāka būvēt Salaspili un vēl pa­stāvēja cerības, ka tā būs koncentrācijas nometne. Šie vārdi tikpat labi varēja būt “veco laiku” paliekas. Ziņojumā par Salaspils nometnes būvniecības pirmā posma pabeigšanu Dr. Lange lieto tikai apzīmējumu “paplašināts policijas cietums un darba audzināšanas nometne”44.

Sīkāk aplūkosim, kas tad īsti bija “paplašināts policijas cietums”. Kad Reiha dro­šības Galvenā pārvalde 1941. gada 17. septembrī noraidīja Drošības policijas Latvijā vēlmi būvēt savu koncentrācijas nometni, tad reizē tika arī paziņots, ka paplašināto policijas cietumu iekārtošanā būtu jāvadās pēc Policijas cietumu kārtības noteikumiem PDV.34, tos eventuāli papildinot ar 1941. gada 28. maijā izdotajām darba audzināšanas nometņu instrukcijām.45 Policijas cietumu kārtības noteikumi PDV.34 ir plašs doku­ments, kas stājies spēkā 1940. gada 1. janvārī. Tajā ietilpst policijas cietumu kārtības noteikumi – 57 paragrāfi un 13 pielikumu, kas papildina šos kārtības noteikumus, četri norādījumi, kas, piemēram, nosaka apcietinātajiem izsniedzamās ēdiena devas, un 18 paraugformulāru, pēc kuriem jāreģistrē viss policijas cietumos notiekošais.46 Cik lielā mērā Drošības policijas un SD komandieris Latvijā, izstrādājot noteikumus Salaspils paplašinātajam policijas cietumam, ievērojis šos Policijas cietumu kārtības noteikumus, [226] nevaram pateikt, jo nav saglabājušies Salaspils nometnes kārtības noteikumi. Par šo jautājumu precīzāk spriest būs iespējams, apzinot dzīves apstākļus Salaspils nometnē un salīdzinot tos ar Policijas cietumu kārtības noteikumos PDV.34 ieteikto.

Darba audzināšanas nometnes uzbūvi un kārtības noteikumus Salaspilī pirmām kārtām noteica SS reihsfīrera H. Himlera 1941. gada 28. maija instrukcijas par “Darba audzināšanas nometņu izveidošanu”47 un 1941. gada 12. decembrī izdotie grozījumi,48 kā arī tai pašā datumā izdotie nometnes kārtības noteikumi.49 Bez tā Drošības policijai Rīgā piesūtīja Vatenštetes darba audzināšana nometnes kārtības noteikumus, kurus varētu izmantot kā paraugu Salaspils nometnes kārtības noteikumu izstrādāšanai.50

Vatenštetes nometni ar sākotnējo nosaukumu speciālnometne “Vatenštete” (Sonderlager Watenstedt) izveidoja Valsts policijas iestādes 1940. gada martā Braunšveigā, Hermaņa Gēringa vārdā nosauktajā fabrikā Zalcgiterē. Sākumā nometne bija domāta tikai poļu strādnieku disciplinēšanai, bet vēlāk tajā ievietoja arī citu tautību strādniekus, kā arī personas, kuras bija izrādījušas nepareizu “politisko stāju”. Tikai Valsts slepenpolicija – gestapo – varēja pārkāpējus ievietot šajā nometnē. Darba audzināšanas nometnes nosaukumu tai piešķīra tikai 1942. gada maijā.51 Vietējā Darba pārvaldē šai nometnei bija apzīmējums “Nometne 21”. Tā kā šī bija pirmā šāda veida nometne Vācijā, tad tā ietekmēja citu līdzīgu nometņu izveidošanu. Latvijas gadījumā sevišķi interesanti atzīmēt, ka šīs nometnes izveidošanā lieli nopelni bija tieši F. Je­kelnam, kurš vēlāk kļuva par augstāko SS un policijas vadītāju Austrumzemē.52 Tā kā Vatenštetes nometne bija veidota kā paraugnometne, tad arī nepārsteidz tas, ka ar tās kārtības noteikumiem mēģināja iepazīstināt citu nometņu veidotājus, ieskaitot Dr. Langi Rīgā.

Salaspils nometnes celšanas procesā parādījās arī Vūlheides darba nometne, kad V. Štālekers lūdza Valsts drošības Galveno pārvaldi, lai tā uz Rīgu pārceltu šīs nometnes būvdarbu vadītāju SS šturmbanfīreru Meleru.53 Vūlheides nometne Berlīnē bija paredzēta kā darba kavētāju pāraudzināšanas nometne, 1940. gada 15. aprīlī tajā atklājot arī paplašināto policijas cietumu.54 Tā kā Meleru uz Rīgu neatsūtīja, tad šķiet, ka šī nometne nebūs ietekmējusi vēlāko Salaspils nometnes kārtības noteikumu izstrādāšanu.

Te pilnības labad vēl jāpiezīmē, ka Vācijas reihā kara gaitā tā bija parasta parādība, ka darba audzināšanas nometnes pārvērta par paplašinātiem policijas cietumiem. Ar to valsts policijas iestādes apgāja SS reihsfīrera aizliegumu darba audzināšanas nometnēs ievietot personas, kas bija izdarījušas politiskus pārkāpumus vai arī pārkāpumus sakarā ar rases likumiem. Rīkojoties šādi, vietējās policijas iestādes varēja apiet Valsts drošības Galvenās pārvaldes noteikumus, ka darba pārkāpēji būtu jātur šķirti no personām, kas sodītas par politiskiem pārkāpumiem. Pārdēvējot darba audzināšanas nometnes par [227] paplašinātiem policijas cietumiem un šajās nometnēs neievērojot šķirošanas principus starp politiski sodītajiem un darba disciplīnas pārkāpējiem, šīs nometnes savā būtībā sāka līdzināties koncentrācijas nometņu filiālēm. Vienīgā atšķirība bija dažādā nometņu pakļautība.55

Vai Salaspilī stingri ievēroja atšķirību starp darba audzināšanas nometnes un pa­plašinātā policijas cietuma ieslodzītajiem, tas vēl jānoskaidro. Tomēr vismaz tā šķiet, ka sākuma fāzē Latvijas ģenerālkomisāra un Rīgas novada komisāra Darba pārvalde raudzījās uz to, lai Salaspilī ievietotie darba disciplīnas pārkāpēji tiktu novietoti atsevišķi no pārējiem ieslodzītajiem. Darba pārvalde mēģināja arī nodrošināties ar to, ka darba disciplīnas pārkāpējus uz nometnes ieslodzījumu “notiesā” novadu komisāri, nevis Drošības vai Kārtības policija,56 tādējādi ievērojot zināmu likumību.

Skaidrības labad vēl jānorāda uz notikumiem Igaunijā. Dr. Sandbergers 1942. gada jūlijā jau esošo cietumu un nometņu pārkārtošanai vai jaunu iekārtošanai no Drošības policijas vadības saņēma dienesta norādījumus – Policijas cietumu kārtības noteikumus PDV.34 un 1941. gada 28. maija, respektīvi, 1941. gada 12. decembra noteikumus par darba audzināšanas nometnēm – instrukcijas, kuras savulaik bija nosūtītas arī uz Rīgu. Uz Tallinu nosūtīja citas darba audzināšanas nometnes kārtības noteikumus – tie bija no Lībenauas (Liebenau) nometnes, kura atradās starp Brēmeni un Hannoveri.57 Visumā šiem noteikumiem vajadzēja būt ļoti līdzīgiem Vatenštetes nometnes kārtības noteikumiem, jo Lībenauas nometni veidoja uz Vatenštetes nometnes kārtības noteikumu pamatiem, kuri savulaik arī bija tikuši nosūtīti uz Rīgu Salaspils nometnes kārtības noteikumu izstrādāšanai.

Salaspils nometnes celtniecības posms

Kad Drošības policijas un SD komandieris Latvijā 1941. gada 1. oktobrī nāca klajā ar saviem plāniem būvēt koncentrācijas nometni trīsstūrī starp Rīgu, Tukumu un Jelgavu, tad Dr. Langem padomā bija atslogot Rīgas cietumus un izvietot Rīgas ebrejus, kuru skaitu viņš uzdeva 23 000 cilvēku.58 Kad piecas dienas vēlāk Reiha drošības Galvenajai pārvaldei nosūtīja telegrammu par šo jautājumu, tad runa bija par 25 000 ebreju Rīgā, politiskajiem apcietinātajiem, kā arī vajadzību celt paplašinātu policijas cietumu (!), kas būtu līdzīgs koncentrācijas nometnei.59 Runa ir tikai par Latvijas ebrejiem, un doku­mentos vēl neparādās ebreji, kuri būtu no Vācijas deportējami uz Latviju. Tas mainās 11. oktobrī, kad V. Štālekers tiekas ar ģenerālkomisāru Dr. Dreksleru un viņam prasa palīdzību koncentrācijas nometnes celšanai ebrejiem, kurus deportēšot no Vācijas un protektorāta. Šai sarunā nometnes atrašanās vieta ir jau vairākkārt minētais Rīgas, Tukuma un Jelgavas trīsstūris. Tomēr 10 dienu vēlāk viss bija mainījies, ko Dr. Lange telefoniski paziņoja Dr. Dreksleram. Pēkšņi bija nolemts, ka nometni 25 000 cilvēkiem [228] būvēs citā vietā – pie Rīgas–Daugavpils dzelzceļa, 20 kilometru uz dienvidiem no Rīgas Salaspils tuvumā.60

Sakarā ar paredzamajām ebreju deportācijām Drošības policijas nostāja bija mainījusies. Tagad vajadzēja ierīkot apmešanās vietas deportētajiem ebrejiem, ne­vis no Rīgas vietējiem ebrejiem. Salaspilī sākās būvdarbi, kas līdz ebreju transportu pienākšanai knapi bija pavirzījušies uz priekšu.61 Tā ebreju jautājumā radās cits risinājums – Rumbulas akcija. Šai akcijā noslepkavoja lielāko daļu vēl dzīvo Latvijas ebreju, lai Rīgā atbrīvotu dzīves platību jaunievestajiem Vācijas un protektorāta eb­rejiem. Pēc šīs akcijas nekāda milzu nometne 25 000 personām Salaspilī vairs nebija vajadzīga. Ja vēl Reiha drošības Galvenās pārvaldes pārskatā par notikumiem PSRS parādījās ziņa, ka pie Rīgas būvējot nometni, kurā varēšot uzņemt 25 000 ebreju, tad tas vairs neatbilda patiesībai – tās bija tikai atskaņas no iepriekšējiem mē-nešiem.62

Starp 1941. gada 10. un 21. oktobri Drošības policijas un SD līdzstrādnieks Gerhards Kurts Maivalds (Maywald) bija no Dr. Langes saņēmis uzdevumu sa­meklēt piemērotu vietu, kur varētu celt lielu nometni no Vācijas atvestajiem ebrejiem. Kopā ar Dr. Langi viņi lidmašīnā bija aplidojuši Rīgas dienvidu apkārtni, izmeklējot Salaspili par ideālu vietu nometnes celtniecībai. Tā atradās netālu no Daugavas un tuvu Rīgas–Daugavpils dzelzceļa līnijai.63 Nometnes celtniecības darbi sākās neka-vējoties.

Būvdarbi pēc iepriekš sagatavota plāna tika uzticēti Rīgas 2. būvkantora latviešu būvuzņēmējam Jānim Irbem un tehniskajam vadītājam Frīdriham Mednim. Darbus būvlaukumā vadīja latviešu inženieris Magnuss Kačerovskis. Sākumā darbaspēks sa­stāvēja no būvuzņēmuma tehniķiem, brīvā līguma strādniekiem, daži tur bija nonākuši ar Darba pārvaldes norīkojumu, tuvējā apkārtnē dzīvojošiem amatniekiem un krievu karagūstekņiem, kurus katru dienu uz darbu veda no netālās karagūstekņu nometnes “Stalag 350”. 1941. gada oktobrī vai novembrī no Rīgas Centrālcietumā ieslodzītajiem nokomplektēja nelielu grupu – apmēram 26 cilvēkus, kuriem bija zināma pieredze šādos darbos, vienu daļu norīkoja pie divu gateru uzstādīšanas Daugavas krastā, bet citus – gaterī, kas atradās būvlaukumā. Vēlāk strādniekus nodarbināja baraku būvniecībā. Lai katru dienu ieslodzītie, t.i., strādnieki, nebūtu jāved no cietuma uz Salaspili un atpakaļ, tos izmitināja pie kāda saimnieka.64 Decembra sākumā arvien vairāk krievu karagūstekņus nomainīja ar Vācijas un protektorāta ebrejiem, līdz viņi 1942. gada sākumā kļuva par vienīgajiem Salaspils nometnes cēlējiem (protams, bla­kus nedaudzajiem latviešu amatniekiem un citiem būvdarbu speciālistiem). Nometnes celtniecībā nodarbinātajiem strādniekiem, tehniķiem – celtniekiem tika dots rīkojums, ka viņi nedrīkst kontaktēties ar ieslodzītajiem, t.i., nedrīkst no viņiem neko ņemt, ne viņiem kaut ko dot. [229]

Bija divas darbavietas – Daugavas krastā notika kokmateriālu gatavošana celtnie­cībai, un topošās nometnes teritorija. Vienlaikus bija jāsagatavo celtniecībai laukums, t.i., jānolīdzina pauguri, jānocērt retās priedītes, kā arī jāgatavo kokmateriāli. Pēc tam kad Rīgas 2. būvkantoris piekrita būvēt nometni, noslēdza līgumus ar triju gateru īpaš­niekiem. Iesākumā, kamēr gateri nebija uzstādīti, no Rīgas SD vairākas automašīnas atveda dēļus. Baļķus līdz Salaspils gaterim ar plostiem pludināja pa Daugavu. Nolīgtie enkurnieki ar ķekšiem izvilka baļķus no Daugavas, savukārt karagūstekņi baļķus aizvilka līdz gaterim, kur tos sazāģēja baraku celtniecībai piemērotos dēļos. Pēc M. Kačerovska liecības, 1941. gada rudenī Daugavmalā bijis nodarbināts apmēram 100 cilvēku, bet būvlaukumā – 200 karagūstekņu,65 vēlāk tos arvien vairāk aizvietojuši ebreji. Darba apstākļi bijuši ļoti smagi – aukstums, nepiemērots apģērbs, nepietiekams un maz­vērtīgs uzturs. Lai sagatavotu vietu baraku būvniecībai, nācies kurt ugunskurus, lai atkausētu zemi. Kokmateriālus būvlaukumā nogādāja ar zirgu, šim nolūkam tika nolīgti 12–15 zirgu pajūgi no vietējiem iedzīvotājiem,66 taču nereti to vajadzēja darīt strādnie­kiem – sākumā karagūstekņiem, bet kopš 1942. gada janvāra šim nolūkam izmantoja tikai ebrejus.

Var teikt, ka Salaspils galvenos būvdarbus – nometnes celtniecību, sākot ar 1941. gada decembri, veica no Vācijas reiha un protektorāta atvestie ebreji. 1941.–1942. gada mijā Salaspilī jau strādāja 1000 ebreju.67 Tāpēc šo Salaspils nometnes būvfāzi daži autori sauc par “ebreju fāzi”68 vai arī runā par Salaspils uzbūves fāzi un ebrejiem.69

Salaspils celtniecības posms, piedaloties ebrejiem, ilga no 1941. gada decembra līdz 1942. gada jūlijam–augustam, kad pēdējos būvdarbos iesaistītos ebrejus atsūtīja atpakaļ uz geto Rīgā. Pēc mūsdienu vēstures pētniecības atziņām, jāvērtē, ka šajā laikposmā Salaspils būvdarbos varēja būt iesaistīts 1500–1800 ebreju.70 Oficiālas vācu statistikas par šo laikposmu trūkst, izņemot ziņas, ka 1942. gada 5. janvārī darbos Sa­laspilī bija iesaistīts 1000 ebreju.71 Tie bija no Vācijas vai protektorāta deportēto ebreju transportiem. Kad tie nonāca Šķirotavā Rīgā, tad atvestos ebrejus novietoja vai nu Jumpravmuižā, vai arī Rīgas geto. Darbam Salaspilī parasti atlasīja vīriešus vecumā no 16 līdz 50 gadiem. Viņiem pateica, ka Salaspilī būvēs mājokļus viņu ģimenēm un drīzumā visi varēs apvienoties.72 Jumpravmuižā atlases darbus parasti veica vēlākais Salaspils komandants Rihards Nikels (Nickel) un Rūdolfs Zeks (Seck), bet Rīgā šo darbu veica geto komandants Kurts Krauze (Krause) un viņa palīgs Maksis Gimnihs (Gymnich). Kad Rīgā bija izveidota ebreju geto pārvalde, tad personu atlase Salaspilij notika ar geto darba vadītāja, atsevišķu transporta pavadoņu un ebreju slimnīcas vadītāja piedalīšanos.73

No dažādām dokumentārām un izdzīvojušo liecībām varam iegūt šādu kopainu par ebreju nosūtīšanu uz darbiem Salaspilī:74 [230]

  • 1941. gada 4.–5. decembrī no Nirnbergas transporta Jumpravmuižā atlasīja 56 vīrie-šus, pēc tam no Štutgartes transporta vīriešus, kuru skaits nav zināms.
  • 1941. gada 9. decembrī uz Salaspili nosūtīja 50 vīriešus no Hamburgas transporta, tiem sekoja nezināms skaits no Vīnes decembrī atsūtītajiem.
  • Līdz 1941. gada beigām no Rīgas geto uz Salaspili nosūtīja aptuveni 800 vīriešu, kuri bija deportēti no Ķelnes, Kaseles, Diseldorfas, Hannoveres, Minsteres un Bīlefeldes.
  • Līdz 1942. gada februāra vidum Salaspilī vēl nogādāja kādus 500 vīriešus, kuri bija atvesti no protektorāta, Berlīnes, Vīnes un Dortmundes.
  • 1942. gada janvāra beigās nometnes vadība paziņoja, ka aptuveni 80 slimo ebreju sūtīs uz geto apmaiņai pret darbspējīgiem;75 marta beigās ebrejiem pateica, ka slimie vai savārgušie var braukt uz geto, lai gan patiesībā izvēles nebija, un ar šādu nolūku uz Salaspili tika nosūtīts zils autobuss. Aizbraucējiem lika atstāt virsdrēbes un apavus, solot, ka geto viņiem izsniegs jaunus.76 Taču šie cilvēki geto nekad nesasniedza, visticamāk, ka viņus nošāva tuvējā mežā.

Tā kā uz Salaspili atsūtīto ebreju strādnieku vidū bija liela mirstība (slikti dzīves apstākļi, smags darbs, auksts laiks, eksekūcijas) un no tiem ebrejiem, kuri vairs nebija derīgi darbam, nometnes vadība pati “atbrīvojās”, tad Dr. Lange 1942. gada 1. maijā no Rīgas geto papildus pieprasīja vēl 600 jaunu strādnieku. Tam pretojās geto komandants K. Krauze, norādīdams, ka par darbaspēka jautājumiem tagad esot atbildīga civilā Darba pārvalde. Lai gan bija viedokļu nesaskaņas, Dr. Lange tomēr panāca, ka maija sākumā pēdējais ebreju strādnieku kontingents tika nosūtīts uz Salaspili, taču nevis 600 vīru, kā prasīts, bet gan tikai puse – 300 vīriešu.77 

Kad pirmie ebreji ieradās Salaspilī, tur ar baraku celšanas darbiem padomju kara­gūstekņi un latviešu būvdarbu speciālisti vēl tālu nebija tikuši. Pēc ebreju liecībām īsti nav skaidrs, cik baraku 1941. gada beigās jau bija uzsliets – to skaits svārstās starp trīs vai četrām78 un septiņām vai astoņām.79 Skaidrs ir vienīgi tas, ka viena baraka bija gatava vai gandrīz gatava.80 Tā par tuvākā laika darba uzdevumu kļuva šo uzsākto baraku būvdarbu pabeigšana, lai vairs nebūtu jāguļ gandrīz kā zem “klajas debess”. Jozefs Kacs (Katz) atceras, ka, ierodoties Salaspilī 1941. gada 18. decembrī, barakai, kurā viņiem vajadzēja mitināties, nebija iestikloti logi un tā bijusi bez jumta.81

1941./1942. gada ziema bija ļoti auksta. Bez tam 1941. gada otrajā pusē pārtikas piegāde Salaspilij nebija labi nokārtota un starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu pat pavisam apstājās. Ja arī bija ēdiens, tad tas bija sliktas kvalitātes un nepietiekami. Sliktie higiēniskie apstākļi un slimības, grūtais un daudziem neierastais darbs, nepiemērotais apģērbs – tie bija vēl papildu apstākļi, kas veicināja to, ka sākumā uz Salaspili atvesto ebreju vidū bija liela mirstība.

Salaspils nometnes celšanas laika – tātad arī holokaustā izdzīvojušie – liecinieki savās pēckara liecībās min, ka sākumā dienā miruši trīs četri cilvēki 82 vai arī desmit, [231] divpadsmit.83 Citi vienkārši saka, ka miris daudz,84 bet ir arī tādi, kas atceras, ka mirušo skaits dienā bijis simtos.85 Ka miris daudz, tas ir neapstrīdami, tomēr jāšaubās, vai tas bijis tādos apmēros, ka būtu jārunā par simtiem dienā. Zeme bijusi sasalusi, un mirušos nebija iespējams aprakt. Tie salikti kaudzēs netālu no barakām, gaidot, kad sasalušajā zemē izspridzinās bedres.86 Cik ebreju mira no sala, mazvērtīgās pārtikas, pārpūles, slimībām, higiēnas trūkuma – precīzi noteikt ir problemātiski. Tomēr lēš, ka Salaspilī mirušo un noslepkavoto ebreju skaits pārsniedz tūkstoti,87 un visai droši var apgalvot, ka vismaz 60 procentu uz Salaspili atsūtīto ebreju tur gājis bojā.

Otrs apstāklis, kas blakus drausmīgajiem dzīves apstākļiem ietekmēja ebreju likteni, bija nometnes vadības un apsardzes brutālā izturēšanās. Ar ebrejiem kā ar cilvēkiem nerēķinājās. Par katru mazāko pārkāpumu ebrejus smagi sodīja. Bija divi soda veidi: 1) smagi miesas sodi (sitieni ar pletni vai gumijas nūju), 2) nāvessods nošaujot vai pakarot.

Par kārtības uzturēšanu nometnē rūpējās SS rotenfīrers Oto Tekemeijers (Tecke­meier), kurš kopš 1942. gada pavasara strādāja nometnē. Viņš izcēlās ar savu brutalitāti pret ebrejiem, kuri, pēc viņa uzskatiem, slikti strādāja vai slinkoja, un ar biežo miesas sodu piešķiršanu – pēršanu. Tā kā O. Tekemeijeram patika parādīties negaidīti, tad viņam bija piešķirta palama “štukass” (Stuka). Ja viņš pats vai arī kāds cits apsargs kādu ebreju par kaut ko nosūdzēja nometnes vadībai vai arī Dr. Langem, tad tas parasti apsūdzētajai personai nozīmēja nāves spriedumu. Ebrejus, kuri no nometnes bēga, bet pēc tam atkal sagūstīja, parasti nošāva vai pakāra. Tāpat ar nāvi sodīja tos ebrejus, kurus pieķēra “zādzībā”, piemēram, kad, izkraujot dzelzceļa vagonus, kāds bija pieķerts, kaut ko sev paņemot. Arī par spekulāciju ebrejus sodīja ar nāvi, ja par to bija ziņots uz Rīgu. Nāvessoda izpildīšanu parasti piespieda noskatīties visiem ieslodzītajiem. Vēlāk ebreju pakāršanai bija veiksmīgi sameklēts bende no pašu ebreju vidus – Volfs Bēzens (Besen), kuram bija jāveic šis briesmu darbs un kurš bija arī tam piemērots.88 Nāvessodu izpildīšanu klātienē parasti vēroja arī policijas galvenie ierēdņi no Rīgas, bieži vien arī pats Dr. Lange. Vai nu viņš, vai nometnes vadītājs Nikels, vai arī ebreju kārtības dienesta vadītājs vispirms nolasīja nāves sprieduma pamatojumu, pēc tam nāvessods tika iz­pildīts. Dr. Lange vairākkārt Salaspili izmantoja, lai tur publiski nogalinātu mazākas, no Rīgas geto atvestas ebreju grupiņas.89

Precīzi nav nosakāms, cik ebreju Salaspilī sodīts ar nāvessodu. Ir zināmi uzvārdi tikai par atsevišķiem gadījumiem, kā, piemēram, par spekulāciju pakārtie (11 personu), nošauti bēgot un daži citi. Tomēr uz nāvi notiesāto kopskaits nevarētu būt sevišķi liels, aprēķinot zināmos gadījumus, tam vajadzētu būt mazāk par simtu.

1942. gada jūnijā ebrejus no Salaspils sāka sūtīt atpakaļ uz Rīgas geto. Nometni no ebrejiem galīgi iztukšoja augustā (izņemot kādus 10 “speciālistus”). Dr. Lange varēja “savilkt galus” par Salaspils nometnes būvniecību. Izmantojot padomju karagūstekņus, 232 ebrejus un kādu Rīgas būvuzņēmumu, tagad nometnes celtniecības darbi esot novesti tik tālu, ka ierīkotas “uzņemšanas vietas” 1000 apcietinātajiem. Tiem, kurus nevar sūtīt darbā ārpus nometnes vai kuri būvdarbiem nav piemēroti, nometnē bija iekārtotas darb­nīcas. Nometnes būvdarbus turpināšot, lai divu mēnešu laikā nometnes uzņemšanas kapacitāte palielinātos līdz 1500–2000 personām. Nometnes celtniecības darbs līdz šim prasījis 350 000 reihsmarku. Šos izdevumus sedza ar tiem līdzekļiem, kas bija ie­gūti, izmantojot ebrejus un citus apcietinātos ārpusnometnes darbos. Speciāla līdzekļu pieprasīšana no Reiha drošības Galvenās pārvaldes nebūšot vajadzīga.90

Tā Salaspils nometnes būvniecība Vācijas reiha budžetam neko nemaksāja. To ar savām darba klaušām samaksāja galvenokārt ebreji, mazākā mērā citi ieslodzītie, kurus izmantoja dažādos darbos ārpus Salaspils nometnes robežām.

Salaspils nometni pilnīgi ierīkoja 1942. gada vasarā, un kopš šī laika ir iespējams runāt par nometnes darbības uzsākšanu līdz tās likvidēšanai 1944. gada rudenī. Nometnes vēstures turpmākā izpēte ir nākamais pētniecības uzdevums, kura vis­aptveroša izpratne nav iespējama, neņemot vērā Salaspils nometnes vietu nacionāl­sociālistiskās Vācijas administrācijas plānos un soda nometņu tipoloģijā nometnes tapšanas gaitā.

Kopsavilkums

Salaspilī Latvijā bija tikai viena no nometnēm nacionālsociālistiskās Vācijas plašajā nometņu sistēmā, kas skaita ziņā pārsniedza desmit tūkstošus. Pētījumā par nacistu nometņu sistēmu vācu vēsturniece Gudruna Švarca izšķir 17 dažādu kategoriju nometnes, sākot ar darba audzināšanas nometnēm, policijas cietumiem, nometnēm spaidu darbiem līdz pat koncentrācijas un nāves nometnēm.

Līdzšinējos darbos par Salaspili – gan publicistikā, gan zinātniskos pētījumos – Sa­laspils nometni galvenokārt dēvēja par “koncentrācijas nometni” vai arī “nāves nometni”. Tomēr pēdējo gadu darbos sāk parādīties arī citi nometnes apzīmējumi, kā, piemēram, “nometne ar daudzām funkcijām” vai arī tālaika oficiālais vācu administrācijas nometnes apzīmējums – “paplašināts policijas cietums un darba audzināšanas nometne”.

Šajā rakstā sīkāk aplūkoti divi jautājumi: 1) kā vācu civilpārvalde un policijas iestā­des dēvēja Salaspils nometni, un 2) kā norisinājās nometnes celtniecība, ko galvenokārt veica ebreju strādnieki no 1941. gada decembra līdz 1942. gada jūnijam–jūlijam.

Nepārprotami, Operatīvā grupa A un vēlāk Drošības policijas un SD komandieris Latvijā pēc Latvijas okupācijas vēlējās Rīgas tuvumā celt lielu koncentrācijas nometni, kurā varētu nometināt līdz 25 000 personu, galvenokārt ebrejus, kā arī politieslodzītos no pārpildītajiem Latvijas cietumiem. Tomēr Reiha drošības Galvenā pārvalde šādu atļauju neizsniedza un Latvijā atļāva vienīgi ierīkot paplašinātu policijas cietumu, kura [233] kārtības noteikumi bija jāizstrādā pēc Policijas cietumu kārtības noteikumiem PDV.34, darba audzināšanas nometņu vadlīnijām un Vatenštetes darba audzināšanas nometnes Vācijā paraugnoteikumiem. Turklāt 1942. gada pavasarī nolēma, ka Salaspilī soda izciešanai ievietos arī darba noteikumu pārkāpējus. Tā, sākot ar šo brīdi, Salaspils nometne ieguva savu oficiālo vācu pārvaldes apzīmējumu – “paplašināts policijas cietums un darba audzināšanas nometne”.

Kā no dokumentiem redzams, tad Drošības policijas un SD komandieris Latvijā Dr. Lange ievēroja Reiha drošības Galvenās pārvaldes dotos norādījumus un Salaspili nesauca par koncentrācijas nometni. Tomēr dokumentos ir sastopami gadījumi, kad citas vācu iestādes Salaspils nometnei ir piemērojušas “koncentrācijas nometnes” apzīmējumu. Šāds gadījums bija SS tiesā Minhenē, kad tā savā sarakstē Salaspili sauca par “koncentrācijas nometni”, kad bija jāizlemj par notiesāto igauņu, latviešu un lietuviešu policijas bataljoniem piederīgo ievietošanu kādā kopējā sodīšanas vietā. Kad SS tiesai Minhenē bija izskaidrots Salaspils nometnes statuss, tā tūliņ arī pārtrauca lietot apzīmējumu “koncentrācijas nometne”. Jāievēro arī, ka Dr. Lange visādā ziņā vēlējās Salaspili noturēt savā pārraudzībā, tāpēc saprotams, ka viņš mēģināja novērst jebkādu iniciatīvu, kas varētu mazināt viņa varu pār nometni.

Nav izslēgts, ka SS reihsfīreram H. Himleram 1943. gada sākumā varēja būt do­mas Salaspili pārvērst par īstu koncentrācijas nometni, kas arī formāli būtu pakļauta Koncentrācijas nometņu pārvaldei. Tomēr šīs domas H. Himlers atmeta un Salaspils vietā Latvijā izveidoja Mežaparka koncentrācijas nometni, kurā ievietoja Latvijā vēl dzīvos ebrejus.

Salaspils nometnes būvniecības darbus galvenokārt veica no Vācijas, Austrijas un protektorāta atvestie ebreji. Vērtē, ka būvdarbos ticis iesaistīts apmēram 1800 ebreju, no kuriem vismaz 1000 gājis bojā gan slikto dzīves apstākļu, grūtā darba un nepietie­kamās pārtikas dēļ, gan arī apsardzes personāla brutalitātes un pret ebrejiem vērstās nacionālsociālistu politikas dēļ.

1942. gada jūnijā–jūlijā nometnes celtniecības darbi lielos vilcienos bija pabeigti. Sākās Salaspils paplašinātā policijas cietuma un darba audzināšanas nometnes vēsture. Tomēr tas būs cits temats, kas aprakstāms un analizējams citā rakstā. [234]

Pielikumi

Operatīvās grupas A štāba vadītāja SS brigādefīrera Dr. V. Štālekera (Stahlecker) pa­rakstīts ziņojums Reiha drošības Galvenās pārvaldes II nodaļai (adresēts Dr. Zīgertam; Siegert) par koncentrācijas nometnes izveidošanu Rīgā. Rīga, 1941. gada 21. Jūlijs [235]

Atsauces un komentāri

  • 1 Schwarz G. Die nationalsozialistischen Lager. – Frankfurt am Main, 1996, S. 84, 85.
  • 2 Turpat, 261. lpp.
  • 3 Turpat, 172. lpp.
  • 4 Vestermanis M. Die nationalsozialistischen Haftstätten und Todeslager im okkupierten Lettland 1941–1945 // Die nationalsozialistischen Konzentrationslager – Entwicklung und Struktur / Hrsg. von U. Herbert, K. Orth, Ch. Dieckmann. – [S.n.], 1997, S. 472–492 (šeit 478. lpp.).
  • 5 H. Strods Salaspils nometnes pastāvēšanu iedala trijos posmos: 1) iznīcināšanas (nāves) nometne (1941. gada beigas – 1942. gada vidus); 2) darba nometne (1942. gada vidus – 1943. gada ziema); 3) tranzīta nometne (1943. gada ziema – 1944. gada rudens). – Strods H. Salaspils koncentrācijas nometne (1941. gada oktobris – 1944. gada septembris) // Latvijas Okupācijas muzeja Gadagrāmata 2000: Komunistu un nacistu jūgā. – Rīga, 2001, 87.–156. lpp.
  • 6 The Hidden and Forbidden History of Latvia under Soviet and Nazi Occupations 1940–1941. Select-ed Research of the Commission of the Historians of Latvia / Eds. V. Nollendorfs, E. Oberländer (Symposium of the Commission of the Historians of Latvia; vol. 14). – Riga, 2005.
  • 7 Schwarz G. Op. cit., S. 173.
  • 8 Turpat, 247., 248. lpp.
  • 9 Strods H. Op. cit., 120. lpp.
  • 10 Bleiere D., Butulis I., Feldmanis I., Stranga A., Zunda A. Latvijas vēsture: 20. gadsimts. – Rīga, 2005, 246. lpp.
  • 11 Angrick A., Klein P. Die “Endlösung” in Riga: Ausbeutung und Vernichtung 1941–1944. – Darmstadt, 2006.
  • 12 Российский Государственный Военный архив (Krievijas Valsts Kara arhīvs; turpmāk – RGVA), 504k-2-8, Dr. Stahlecker an Dr. Siegert, 21.07.1941.
  • 13 Turpat, Dr. Bergmann an Dr. Stahlecker, 04.08.1941.
  • 14 Turpat, Der Reichsführer SS, Errichtung von Arbeitserziehungslagern, 28.05.1941.
  • 15 Turpat, Dr. Siegert, Reichssicherheitshauptamt an das Einsatzkommando 2, 17.09.1941.
  • 16 Turpat, Einsatzgruppe A, Vermerk, 01.10.1941.
  • 17 Turpat, Einsatzgruppe A an Reichssicherheitshauptamt, 06.10.1941.
  • 18 Aktennotiz Dr. Drechsler, 20.10.1941.; Strods H. Op. cit., 107. lpp.
  • 19 Angrick A., Klein P. Op. cit., S. 211.
  • 20 Vācijas Federālais arhīvs (turpmāk – BA), R 58/220, Ereignismeldung UdSSR Nr. 151, 05.01.1942.
  • 21 Turpat, Ereignismeldung UdSSR Nr. 152, 07.01.1942.
  • 22 Turpat, R 92/424, Abt. II c, Vermerk, 25.02.1942.
  • 23 Turpat, H.A. II, Vermerk, 21.02.1942. un 05.03.1942.
  • 24 Turpat, R 91 Riga-Stadt/38, P. Dreijmanis an Gebietskommissar und Oberbürgermeister der Stadt Riga, 12.03.1942.
  • 25 Turpat, R 91 Riga-Stadt/107, Schmutzler an Wittrock, 24.04.1942.
  • 26 Turpat, Vermerk, 27.04.1942.; An das Arbeitsamt Riga, 29.04.1942.
  • 27 Turpat, NS 7/368, Der SS-Richter beim Reichsführer-SS, 22.10.1942.
  • 28 Turpat, Der Reichsführer-SS Hauptamt SS-Gericht, 05.11.1942. 247
  • 29 Turpat, Der Reichsführer-SS Hauptamt SS-Gericht, 18.11.1942.
  • 30 BA: NS 7/368. Der SS-Richter beim Reichsführer-SS, 16.12.1942.
  • 31 RGVA, 504k-2-8, Der Befehlshaber der Sicherheitspolizei und des SD Ostland, 02.12.1942.
  • 32 BA, NS 7/368, Der Reichsführer-SS Hauptamt SS-Gericht, 21.01.1943.
  • 33 Turpat, NS 19/369, Reichsführer-SS, 11.05.1943.
  • 34 Turpat, NS 7/368, Reichssicherheitshauptamt an das Hauptamt SS-Gericht, 11.06.1943.
  • 35 Turpat, NS/1740, Der Reichsführer-SS, 21.06.1943.
  • 36 Sk.: Vestermanis M. Op. cit., 487. lpp.
  • 37 BA, NS 19/369, Reichsführer-SS, 11.05.1943.
  • 38 Reichssicherheitshauptamt, 26.07.1943. IMG, Bd. XXVI, Nürnberg, 1947, S. 699.
  • 39 Angrick A., Klein P. Op. cit., S. 250.
  • 40 Turpat, 252. lpp.; RGVA, 504k-2-8, Einsatzgruppe A an das Reichssicherheitshauptamt, 06.10.1941.
  • 41 Eesti Riigiarhiivi (Igaunijas Valsts arhīvs; turpmāk – ERA), R 60/1/2A, Begriff “Konzentrationslager”, Sandberger, 23.07.1942.
  • 42 RGVA, 504k-2-8, Chef der Sicherheitspolizei und des SD, Müller, 17.12.1942.; Dr. Lange an Müller, 09.01.1943.; Angrick A., Klein P. Op. cit., S. 254.
  • 43 Schwarz G. Op. cit., S. 172.
  • 44 RGVA, 504k-2-8, Dr. Lange an Dr. Siegert, 21.07.1942.
  • 45 Turpat, Dr. Siegert an Einsatzkommando 2, 17.09.1941.
  • 46 BA, RD 18/7–34, Polizeigefängnisordnung PDV.34.
  • 47 RGVA, 504k-2-8, Der Reichsführer-SS, Errichtung von Arbeitserziehungslagern, 28.05.1941.
  • 48 Turpat, Der Reichsführer-SS, Errichtung von Arbeitserziehungslagern, 12.12.1941.
  • 49 Turpat, Der Chef der Sicherheitspolizei und des SD, Lagerordnung für die Arbeitserziehungslager, 12.12.1941.
  • 50 Turpat, Dr. Siegert an Einsatzkommando 2, 17.09.1941.
  • 51 Lotfi G. KZ der Gestapo: Arbeitserziehungslager im Dritten Reich. – Stuttgart; München, 2000, S. 75–78.
  • 52 Wysocki G. Arbeit für den Krieg. – Braunschweig, 1992, S. 313–369.
  • 53 RGVA, 504k-2-8, Dr. Stahlecker an Dr. Siegert, 21.07.1941.
  • 54 Lotfi G. Op. cit., S. 78; Wippermann W. Nationalsozialistische Zwangslager in Berlin II. Das “Arbeits-erziehungslager” Wuhlheide. Berliner Forschungen II. Einzelveröffentlichungen der Historischen Kommission zu Berlin. Bd. 61. Publikationen der Sektion für die Geschichte Berlins, Bd. 4. – Berlin, 1987, S. 179–188.
  • 55 Lotfi G. Op. cit., S. 279.
  • 56 BA, R 91 Riga-Stadt/107, Dorr, Vermerk, 27.04.1942.
  • 57 ERA, R 819/2/3, Der Befehlshaber der Sicherheitspolizei und des SD-Ostland, 02.07.1942. und 09.07.1942.
  • 58 RGVA, 504k-2-8, Vermerk, Dr. Lange, 01.10.1941.
  • 59 Turpat, Einsatzgruppe A an Reichssicherheitshauptamt, 06.10.1941.
  • 60 Angrick A., Klein P. Op. cit., S. 211.
  • 61 Dr. Lange an Reichskommissar, 08.11.1941. Publicēts: Strods H. Op. cit., 109. lpp.
  • 62 BA, R 58/220, Ereignismeldung UdSSR Nr. 151, 05.01.1942.
  • 63 Landgericht Hamburg (37) 3/76. Beschluß in der Strafsache gegen Gerhard Kurt Maywald. 12.01.1978, S. 11; Hamburgas Valsts arhīvs (turpmāk – SH), 213-12; Saatsanwaltschaft Landgericht, NSG, 0041-009, S. 3937; 0041-014, S. 6806.
  • 64 Latvijas Valsts arhīvs (turpmāk – LVA), 1986. f., 1. apr., 42918. l., 1. sēj., 4., 8.–20. lp.; 4. sēj., 81. lp.
  • 65 Turpat, 3. sēj., 423. lp. o.p.
  • 66 Turpat, 421. lp.
  • 67 BA, R 58/220, Ereignismeldung UdSSR Nr. 152, 07.01.1942.
  • 68 Piemēram: Strods H. Op. cit., 120. lpp.
  • 69 Piemēram: Angrick A., Klein P. Op. cit., S. 259; Buch der Erinnerungen. Die ins Baltikum deportierten deutschen, österreichischen und tschechoslowakischen Juden / Bearbeitet von W. Scheffler, D. Schulle. – München, 2003, S. 13.
  • 70 Angrick A., Klein P. Op. cit., S. 260; Buch der Erinnerungen .., Op. cit., S. 14.
  • 71 BA, R 58/220, Ereignismeldung UdSSR Nr. 151, 05.01.1942.
  • 72 Katz J. One Who Came Back. – New York, 1973, pp. 29, 30.
  • 73 Buch der Erinnerungen .., Op. cit., S. 14.
  • 74 Turpat.
  • 75 Zigfrīda Veinberga liecība Ārkārtējai komisijai.
  • 76 Katz J. One Who Came Back, pp. 42, 43.
  • 77 Buch der Erinnerungen .., Op. cit., S. 14; Angrick A., Klein P. Op. cit., S. 266.
  • 78 SH, 213-12. Saatsanwaltschaft Landgericht, NSG, 0041-020, S. 9793, Artura Zaksa (Artur Sachs) liecība.
  • 79 Turpat, 0041-018, S. 8668, Kurta Mendela (Kurt Mendel) liecība.
  • 80 Turpat, S. 8717, Aleksa Zalma (Alex Salm) liecība; turpat, 0041-019, S. 9189, Artura Kanna (Artur Kann) liecība; turpat, 0041-020, S. 9793, Artura Zaksa liecība.
  • 81 Katz J. One Who Came Back, p. 31.
  • 82 SH, 213-12. Saatsanwaltschaft Landgericht, NSG, 0041-001, S. 243 Rückseite, Gintera Pregera (Günther Preger) liecība.
  • 83 Turpat, 246. lp. o.p., Helmuta Pina (Hellmut Pins) liecība.
  • 84 Turpat, 250. lp., Helmuta Firsta (Helmut Fürst) liecība.
  • 85 Turpat, 0041-020, 9794. lp., Artura Zaksa liecība.
  • 86 Buch der Erinnerungen .., Op. cit., S. 15; Winter A. The Ghetto of Riga and Continuance: A Survivor’s Memoir. – [B.v.], 1998, pp. 104–125.
  • 87 Buch der Erinnerungen .., Op. cit., S. 16.
  • 88 Katz J. One Who Came Back, p. 38.
  • 89 Par sodīšanas jautājumiem sīkāk sk. arī: Buch der Erinnerung .., Op. cit., S. 15, 16; Angrick A., Klein P. Op. cit., S. 261–269.
  • 90 RGVA, 504k-2-8, Dr. Lange an Dr. Siegert, 21.07.19. 249 

Kārlis Kangeris, Uldis Neiburgs, Rudīte Vīksne

Das Lager Salaspils im nationalsozialistischen administrativen System und in der wissenschaftlichen Typologie der Straflager (1941–1942)

Zusammenfassung
Das Lager Salaspils in Lettland war eines der Lager in dem von mehr als 10.000 Lagern bestehenden nationalsozialistischen Lagersystem. In ihrer Forschungsarbeit hat die deutsche Historikerin Gudrun Schwarz dabei 17 Lagertypen unterschieden: angefangen vom Arbeitserziehungslager, über Polizeihaftlager, Zwangsarbeitslager, Konzentrationslager u.a. bis hin zu den Todeslagern. In der bisherigen Forschung und publizierten Literatur ist das Lager Salaspils als ein “Konzentrationslager” oder auch “Todeslager” bezeichnet worden.

Gudrun Schwarz spricht von Salaspils als einem “Konzentrationslager, das nicht dem Inspekteur der KZs unterstand”. In der neusten Forschung wird Salaspils als ein “multifunktionales Lager” beschrieben, oder man beginnt auch die damalige offizielle administrative Benennung des Lagers als “erweitertes Polizeigefängnis und Arbeitserziehungslager” zu verwenden. In diesem Aufsatz wurden zwei Fragen näher untersucht/diskutiert:

  • 1. welche Benennung für das Lager Salaspils benutzte die deutsche Zivilverwaltung, Polizei und Sicherheitspolizei und der SD selbst und
  • 2. wird kurz die Bauphase des Lagers beschrieben, in der vor allem jüdische Arbeitskräfte eingesetz wurden. Zweifellos wollte die Einsatzgruppe A in der ersten Zeit nach der Besetzung Lettlands in der Nähe von Riga ein großes Konzentrationslager errichten, in dem mehr als 25.000

Personen hätten eingesperrt werden können – vor allem Juden, aber auch politische Häftlinge aus den überfüllten Gefängnissen in Lettland. Doch die Anträge der Einsatzgruppe A und des Kommandeurs der Sicherheitspolizei und des SD wurden vom Reichssicher-heitshauptamt abgelehnt. Erlaubt wurde lediglich nur die Errichtung eines “erweiterten Polizeigefängnisses”, für dessen Verwaltung die “Polizeigefängnisordnung PDV.34”, die Richtlinien Heinrich Himmlers für Arbeitserziehungslager sowie die Lagerordnung des Arbeitserziehungslagers Watenstedt in Deutschland Verwendung finden sollten. Im Frühjahr 1942 wurde auch beschlossen, in Salaspils Arbeitsverweigerer und Bummelanten unterzubringen, so daß im Frühjahr 1942 das Lager Salaspils seine offizielle administrative Benennung als “erweitertes Polizeigefängnis und Arbeitserziehungslager” bekam. Der Kommandeur der Sicherheitspolizei und SD in Lettland Dr. Rudolf Lange, dem das Lager Salaspils unterstellt war, hat sich daran gehalten, das Lager im Rahmen der gegebenen Bestimmungen zu verwalten und er vermied es, den Begriff “Konzentrationslager” auf Salaspils zu beziehen. Doch in der deutschen Verwaltung wurde Salaspils bisweilen 250 als Konzentrationslager bezeichnet, wie z.B. vom SS Gericht in München, als Ende 1942/Anfang 1943 die Unterbringung von verurteilten estnischen, lettischen und litauischen Schutzmannschaftsangehörigen diskutiert wurde. Doch nach Aufklärung des Sachverhalts hat auch das SS-Gericht die Bezeichnung Konzentrationslager nicht mehr auf Salaspils bezogen. Auch allgemein war Dr. Lange bemüht, das Lager Salaspils fest in seiner Kompetenz zu behalten und jede mögliche Einmischung seitens der Verwaltung der Konzentrationslager zu verhindern. Es ist gut möglich, daß Himmler Anfang 1943 an die Umwandlung von Salaspils in ein Konzentrationslager dachte, doch sind diese Gedankenspiele etwas später aufgegeben worden. Anstatt das Lager Salaspils in ein Konzentrationslager umzuwandeln, wurde deshalb in Lettland ein ganz neues Konzentrationslager (für Juden) eingerichtet: Kaiserwald (Mežaparks). Das Lager Salaspils wurde hauptsächlich von jüdischen Arbeitskräften zwischen Dezember 1941 und Juni/Juli 1942 errichtet. Man schätzt, daß ca. 1.800 Juden zu den Bauarbeiten herangezogen wurden, von denen mindestens 1.000 wegen der erbärmlichen Lebensbedingungen, mangelhafter Ernährung, grassierender Epidemien, der Brutalität des Wachpersonals und der zielbewußten Vernichtungspolitik gegenüber den Juden ums Leben gekommen sind. Mit dem Juni/Juli 1942 beginnt die eingentliche Geschichte des Lagers Salaspils – des Lagers als ein “erweitertes Polizeigefängnis und Arbeitserziehungslager”. Doch die nähere Analyse dieser Phase soll die Aufgabe einer anderen Forschungsarbeit werden.

Papildus informācija

  • Autors: Kārlis Kangeris, Uldis Neiburgs, Rudīte Vīksne
  • Izdevums: Kārlis Kangeris, Uldis Neiburgs, Rudīte Vīksne. Salaspils nometne nacionālsociālistiskās Vācijas administrācijas plānos un soda nometņu tipoloģijā (1941–1942). // Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 21. sējums. –Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2007., lpp. 216-248
  • Publicējuma gads: Janvāris, 2010
©2019 Mūsu atmiņas MEMORIĀLS. Dizains un saita atbalsts: Xprint media

Meklēt