Otrdiena, 14 Februāris 2017 19:56

Salaspils nometne: vēstures avoti un historiogrāfiskais materiāls

Nacionālsociālistiskās Vācijas okupētajā Latvijā izveidotā Salaspils nometne ir palikusi vēsturē kā viena no daudzajām nacionālsociālistiskā režīma represīvajām nometnēm, kur cilvēkiem atņēma brīvību, fiziski un garīgi pazemoja, notika vardarbība, piespiedu nodar­binātība, kā arī slepkavošana.

Tās pastāvēšana Otrā pasaules kara gados mūsdienās ir viens no strīdīgiem tematiem šī laikposma Latvijas vēsturē. Par to liecina dažādie uzskati līdzšinējā historiogrāfijā, kā arī šīs tēmas polarizētā un politizētā uztvere pēdējo gadu sabiedriskajās diskusijās Latvijā un ārzemēs. Vienlaikus ir sastopami gan apgalvojumi par Salaspili kā civiliedzīvotāju iznīcināšanas lielāko nometni Baltijā ar gāzes kamerām, milzīgu skaitu ieslodzīto, kuri nežēlīgi spīdzināti, bērniem ņemtas asinis u.tml., gan konstatējumi, ka Salaspils ir bijusi tikai pagaidu uzturēšanās vai darba nometne, kurā nonākuši par dažādiem pārkāpumiem sodītie, kuru kopskaits un pret viņiem vērstās represijas ir stipri pārspīlētas.1

Var pievienoties Latvijas vēsturnieku jaunākajā apkopojoša rakstura grāmatā “Latvija Otrajā pasaules karā (1939–1945)” teiktajam, ka par Salaspils nometni savulaik padomju propagandisti un vēsturnieki ir radījuši daudzus mītus, no kuriem vairāki tiek uzturēti spēkā arī tagad, vienlaikus trūkstot atsaucēm uz pārbaudāmiem vēstures avotiem, kas līdz ar to nedod iespēju pārliecināties par šāda veida darbos minēto faktu patiesumu.2 Tāpēc radīt pēc iespējas vispusīgu vēstures pētījumu un paust mūsdienīgu skatījumu par Salaspils nometni ir iespējams, tikai apzinot līdz šim zināmos un zinātniskajā apritē ieviešot jaunus vēstures avotus, kā arī veicot līdzšinējās historiogrāfijas nopietnu analīzi, kas lielā mērā ir arī zinātniskās publikācijas “Salaspils nometne: vēstures avoti un historiogrāfiskais materiāls” mērķis.

Rakstā īpaša uzmanība pievērsta Latvijas PSR Ārkārtējās komisijas dokumentu, pēckara padomju tiesu prāvu materiālu un historiogrāfijas kritiskam izvērtējumam, jo tieši šie vēstures avoti un literatūra bieži vien veido pamatu padomju propagandas radītiem mītiem un to atreferējumiem mūsdienās, kas sniedz neobjektīvu un vēstures faktiem neatbilstošu Salaspils nometnes vēstures traktējumu, tāpēc tās patiesa izpratne un pastāvošo kļūdaino priekšstatu kliedēšana vēstures zinātnē un sabiedrības vēsturiskajā apziņā ir arī viens no Latvijas vēsturnieku darba uzdevumiem. [201]

I. Avoti

1. Nacionālsociālistiskās Vācijas pārvaldes dokumenti

Kā zināms, Salaspils nometnes administratīvā dokumentācija līdz mūsdienām nav sa­glabājusies. Nometni likvidējot un Latvijas teritoriju atstājot, vācieši to iznīcināja. Tāpat kara laikā ļoti mazā apmērā ir saglabājušies par Salaspils nometni atbildīgā Drošības policijas un SD komandiera dokumenti. Vācu policijas un civiliestāžu materiālu starpā ir atrodamas tikai divas lietas, kuru saturs pilnībā attiektos uz Salaspils nometni. Tāpēc mūsdienās ir jāsamierinās ar to, ka vairums pieejamo vēstures dokumentu šī jautājuma izpētē galvenokārt jāmeklē citu vācu okupācijas pārvaldes iestāžu materiālos, kurām dažādu iemeslu dēļ nācās saskarties arī ar Salaspils nometnes jautājumiem, bet to iztrūkst Drošības policijas un SD komandiera Latvijā fondā.

Vācijas Federālajā arhīvā Berlīnē (Bundesarchiv Berlin) ir septiņi dokumentu fondi, kuros galvenokārt atrodami dažāda veida materiāli par Salaspils nometni vai arī par jautājumiem, kas saistīti ar notikumiem un apstākļiem nometnē. Tātad dokumenti ir, bet, izņemot vienu lietu, tie ir izkaisīti pa dažādiem fondiem, un to atrašana prasa daudz laika – daudzu sējumu izskatīšanu, jo fondu rādītājos trūkst norāžu par Salaspils nometni.

No Vācijas Federālā arhīva fondiem vispirms būtu jāmin R 92. fonds “Ģenerāl-komisārs Rīgā” (Der Generalkommissar in Riga). Tā, piemēram, atsevišķās fonda lietās var atrast noteikumus par higiēnas ievērošanu un epidēmiju apkarošanu cietumos un nometnēs Latvijas ģenerālapgabalā, no kā ir iespējams secināt par dzīves apstākļiem Salaspilī. Ja arī šie dokumenti neapraksta konkrēto dzīvi Salaspilī, tad no tiem var vismaz spriest, kas Salaspils nometnē bija iespējams un kas ne, respektīvi, ar šo dokumentu palīdzību ir vieglāk novērtēt dažādu liecinieku teikto, vai viņu liecības ir drīzāk ticamas nekā neticamas. Citur šajā fondā (451. lieta) ir atrodami dokumenti par bērniem, kurus uz Salaspili atveda t.s. akcijas “Ziemas burvība” (Winterzauber) ietvaros 1943. gada pavasarī un kurus pēc 1943. gada maija sadalīja pa latviešu lauksaimnieku ģimenēm utt. Tāpat fondā ir dokumenti (8. lieta), kas skar personas, kuras 1943. gada septembrī akcijas “Vasaras ceļojums” (Sommerreise) ietvaros no Latgales uz īsu laiku pārveda uz Salaspils nometni.3

Arī R 91. fondā “Rīgas novada komisārs un Rīgas komisāriskais lielvecākais” (Gebietskommissar Riga-Stadt und kommissarischer Oberbürgermeister von Riga) glabājas lietas par darba audzināšanas nometnes izveidošanu Salaspilī. Tāpat šī fonda lietās ir atsevišķi dokumenti par Salaspils bērnu izvietošanu latviešu ģimenēs, latviešu policistu iesaistīšanu darba kavētāju apcietināšanā u.c.4 [202]

R 90. fondā “Ostlandes reihskomisārs” (Reichskommissar für das Ostland) galveno-kārt ir ar epidēmijām Salaspilī saistīti dokumenti; ka tā apmeklētājiem slēdzama, cik potes vajadzīgas apsardzes personālam utt. Šāda veida dokumenti vismaz dod skaidrību par apsardzes un nometnes pārvaldes personāla skaitu noteiktā laikā.5

No SS fondiem Salaspils nometnes jautājumos visnozīmīgākais ir NS 7. fonds par SS un policijas tiesām (SS- und Polizeigerichtsbarkeit). Tā, piemēram, 368. lieta pēc būtības dokumentē tieši Salaspils nometni. Kad SS aktuāls kļuva jautājums par igauņu, latviešu un lietuviešu policijas bataljonu piederīgo sodīšanu un soda izciešanas vietu, tad tika nolemts, ka sodītie policijas bataljonu karavīri sodu izcietīs Salaspils nometnē. Šajā sakarā tad arī attīstījās diskusija par jautājumu, vai Salaspils ir vai nav koncentrācijas nometne. Diskusija beidzās ar konstatējumu, ka Salaspils nav koncentrācijas nometne, bet gan paplašināts policijas cietums un darba audzināšanas nometne. Tāpat šajā lietā ir atrodamas arī ziņas par ieslodzīto skaitu, nometnes likvidēšanu, ieslodzīto pārsūtī­šanu uz Štuthofas koncentrācijas nometni u.c. Vēl šajā fondā atrodas arī 380. lieta, kurā ir atsevišķi dokumenti par policijas bataljonu piederīgo soda izciešanu Salaspils nometnē.6

Plašajā NS 19. fondā “SS reihsfīrera personīgais štābs” (Persönlicher Stab Reichs-führer-SS) ir tikai atsevišķi pa vairākām lietām izkaisīti dokumenti (369. lieta u.c.), kas galvenokārt attiecas uz diskusiju par Salaspils nometnes statusu – vai tā ir vai nav koncentrācijas nometne, un kas būtu darāms, lai to par tādu pārvērstu.7

Vēl no Vācijas Federālā arhīva fondiem būtu jāpiemin R 6. fonds “Okupēto aus-trumu apgabalu reihsministrija” (Reichsministerium für die besetzten Ostgebiete). Fondā ir atsevišķu dokumentu noraksti, kuros pieminēta arī Salaspils nometne,8 kā arī R 58. fonds “Reiha drošības Galvenā pārvalde” (Reichssicherheits Hauptamt). Tajā glabājas regulārie Drošības policijas ziņojumi (Ereignismeldungen UdSSR) par stāvokli okupētajā PSRS teritorijā. Aprakstos daudzkārt fiksēti arī notikumi Salaspils nometnē (220. lieta u.c.).9

No ārzemju arhīviem kā ļoti svarīgs ir jāmin Krievijas Valsts kara arhīvs (РоссийскийГосударственныйвоенныйархив) Maskavā un tajā izveidotā Trofeju dokumentu nodaļa. Starp tās 504.k fonda “Drošības policijas un SD pavēlnieks Ostlandē” (Der Befehlshaber der Sicherheitspolizei und des SD Ostland) materiāliem glabājas arī 8. lieta “Salaspils koncentrācijas nometne”, kurā ir atrodama nacistu okupācijas varas dažādu drošības iestāžu sarakste jautājumos, kas skar šīs nometnes izveidošanu un tās statusu, būvniecības darbus, ziņas par nometnē ievietotajiem politieslodzītajiem un militārpersonām, ieslodzīto pārvešanu uz Vāciju, noteikumi par darba audzināšanas nometnēm u.c., kas aptver laikposmu no 1941. gada jūlija beigām līdz 1944. gada jūnijam.10 Līdz šim Latvijas vēsturnieki šos nozīmīgos dokumentus vēstures pētniecībā par Salaspils nometni vēl nebija izmantojuši. [203]

Noteikti jāpiemin arī Igaunijas Valsts arhīvs (Eesti Riigiarhiivi) Tallinā. Šī arhīva R 819. fonda “Drošības policijas un SD komandieris Igaunijā” (Der Kommandeur der Sicherheitspolizei und des SD Estland) 2. apraksta 3. lietā ir materiāli, saistīti ar darba nometnes izveidošanu Igaunijā. Šie Drošības policijas un SD komandiera Igaunijā do-kumenti parāda diskusijas minētajā jautājumā starp Tallinu un Berlīni un Tallinu un Rīgu un palīdz labāk izprast vācu drošības iestāžu vadītāju Igaunijā un Latvijā uzskatus par darba audzināšanas nometnēm un koncentrācijas nometņu statusu, kā arī parāda viņu vēlēšanos saglabāt savu neatkarību no augstākām iestādēm un paturēt rīcības brīvību šajās tiem pakļautajās nometnēs.11

Atsevišķi dokumenti vai pat dokumentu krājumi (šajā gadījumā kopijas no citiem arhīviem) par Salaspils nometni ir arī Holokausta piemiņas muzeja arhīvā Vašingtonā (United States Holocaust Memorial Museum), YIVO arhīvā Ņujorkā (YIVO Institute for Jewish Research) ASV, Hūvera institūta arhīvā Stenfordā (Hoover Institution on War, Revolution and Peace Archives) ASV, Yad Vashem arhīvā Jeruzalemē Izraēlā, kā arī Vā­cijas Federālā arhīva–Militārā arhīva nodaļā Freiburgā (Bundesarchiv-Militärarchiv).

Arī Latvijas arhīvi glabā vairākas dokumentu grupas par Salaspils nometni. Kara laika vācu okupācijas pārvaldes dokumenti Latvijas Valsts vēstures arhīvā (LVVA) ne­atrodas vienkopus, bet ir izkaisīti dažādos fondos un to lietās. Galvenie LVVA fondi, kuros ir dokumenti par Salaspili, ir:

  • P 69. fonds “Ģenerālkomisārs Rīgā” (Der Generalkommissar in Riga), kura 3. ap-raksta 39. lietā ir apskatīti jautājumi par darbaspēka trūkumu, kas radies sakarā ar ebreju aizsūtīšanu uz geto. Šī paša fonda 5. apraksta 7. lietā ir dokumenti par Madonas cietuma likvidēšanu un ieslodzīto pārsūtīšanu uz Salaspils nometni.12
  • P 70. fonds “Ostlandes reihskomisārs” (Der Reichskommissar für das Ostland), kura 5. apraksta 38. lietā ir dokumenti par Salaspils nometnes celtniecības posmu, padomju karagūstekņu izmantošanu darbos un to bēgšanas mēģinājumiem.13
  • P 71. fonda “Latviešu SS brīvprātīgo leģions” 1. apraksta 2. lietā ir ietverti dokumenti par 22 karavīru nosūtīšanu uz Salaspils nometni apsardzes uzdevumu veikšanai.14
  • P 82. fonda “SS un policijas vadītājs Latvijā” (SS- und Polizeiführer Lettland) 1. apraksta 20. lietā atrodas dokumenti ar lūgumiem par konkrētu personu atbrīvošanu no Sa­laspils darba audzināšanas nometnes, bet 31. lietā saglabājušies materiāli par Salaspils nometnes ārstu Aleksandru Kaķi. Pētniecībai sevišķi nozīmīga ir šī fonda 39. lieta ar Drošības policijas un SD komandiera Latvijā Rūdolfa Langes diviem plašiem pārskatiem par iedzīvotāju noskaņojumu un situāciju Latvijā 1943. gada pirmajos mēnešos. Tie sniedz arī detalizētas ziņas par stāvokli un notikumiem Salaspils nometnē.15
  • Arī P 952. fonda “315. Latgales būvbataljons” 1. apraksta 3. un 10. lietā ir dokumenti par šī bataljona dažādus pārkāpumus izdarījušo karavīru nosūtīšanu soda izciešanai Salaspils nometnē.16
[204]

5213. fonda “Iekšlietu ģenerāldirekcijas Sociālais departaments” 5. apraksta lietās ievietoti Latvijas Zemes pašpārvaldes Iekšlietu ģenerāldirekcijas Sociālā departamenta dokumenti, starp tiem saraksti par bērniem, kuri nonāca Salaspilī 1943. gada pavasarī vācu īstenotās pretpartizānu akcijas “Ziemas burvība” ietvaros, kā arī ziņas par šo bērnu nodošanu apgādībā Latvijas iedzīvotājiem.17

Bez tam atsevišķi dokumenti par Salaspils nometni ir atrodami arī LVVA P 83. fondā “SS un policijas vadītājs Liepājā” (Der SS- und Polizeistandortführer Libau), P 999. fondā “Kārtības policijas departaments” un 1376. fondā “Rīgas pilsētas policijas iestādes”.18

Arī Latvijas Okupācijas muzeja krājumā pēdējos gados ir nonākuši vairāki dokumenti – Latviešu leģiona ģenerālinspektora Rūdolfa Bangerska dienesta atzīme par Salaspils nometnes apmeklējumu 1943. gada 7. decembrī, lai inspicētu tur soda iz­ciešanai novietotos leģionārus, liecības par 320.-W latviešu policijas bataljona vienas rotas līdzdalību Salaspils ārējā apsardzē, kā arī dažāda cita dokumentācija (iesniegumi vācu okupācijas varas iestādēm un ieslodzīto saraksti), kas liecina par R. Bangerska centieniem panākt nacionālās pretošanās kustības dalībnieku atbrīvošanu no ieslodzī­juma Salaspils nometnē.19

Kopumā apskatot iepriekš minēto Vācijas, Krievijas, Latvijas, kā arī citu valstu arhīvu fondu materiālus, varētu šķist, ka par Salaspils nometni ir pieejams pietiekami daudz dokumentu, lai rekonstruētu Salaspils nometnes vēsturi. Diemžēl tas tā nav. Vienalga, ko par Salaspils nometni vēlētos pētīt, vienmēr būs jāsastopas vai nu ar dokumentu trūkumu, vai arī dokumentu nepietiekamu pieejamību. Vai tā būtu nometnes administrā­cija, nometnes apsardze, kopējais ieslodzīto skaits, Salaspils nometnes nodaļā – Darba audzināšanas nometnē – ieslodzītie, nometnē mirušie, ieslodzītie “leģionāri”, sodīšana, transports uz koncentrācijas nometnēm Vācijā/Polijā, pārtika, higiēnas apstākļi, darbs un darba apstākļi utt., gribot negribot ir jāsastopas ar informācijas nepilnībām, kas padara uzdevumu – pēc iespējas pilnīgi aprakstīt un izpētīt nometnes struktūras, notikumus un norises nometnē – ļoti grūtu, bet ne gluži par neiespējamu. Tomēr, lai to veiktu, plašā apmērā būtu jāizmanto arī citas dokumentu grupas par Salaspils nometni.

2. Latvijas PSR Ārkārtējās komisijas dokumenti

Cita atšķirīga un savdabīga vēstures avotu kopa ir Latvijas PSR Ārkārtējās komisijas materiāli, kas atrodas LVVA P 132. fondā “Latvijas PSR Ārkārtējā komisija”.20 Daļa šīs komisijas dokumentu savulaik tika aizvesta uz Maskavu, tādēļ mūsdienās ir pie­ejama tikai Krievijas Federācijas Valsts arhīvā (Государственный архив Российскoй Федерации) R 7021. fondā, 93. aprakstā.21

PSRS bija ieinteresēta izveidot Valsts Ārkārtējo komisiju (VĀK), lai piešķirtu sa­vāktajiem materiāliem leģitimitāti un tos varētu ilgtermiņā izmantot kā ideoloģiskās un politiskās cīņas līdzekli.[205]

Ņemot vērā tālaika politisko situāciju, tika izlemts, ka komisijai ir jābūt sabiedriskai organizācijai un tajā jāiekļauj personas, par kuru reputāciju Rietumos nebūtu šaubu. 1942. gada 2. novembrī PSRS Augstākās padomes Prezidijs pieņēma lēmumu par VĀK izveidošanu. Tai bija noteikti plaši uzdevumi: jāvada fašistisko kara noziegumu izmeklēšana, jāatklāj noziedznieku vārdi, jānosaka materiālie zaudējumi, kādus kara gaitā cieta Padomju Savienība. VĀK no 10 cilvēkiem seši bija PSRS Zinātņu akadēmijas akadēmiķi. Taču tā bija tikai izkārtne, domāta Rietumu sabiedrotajiem.22

Tas, ka VĀK darbs tika apkopots tikai nelielā brošūrā, bet arhīvos glabātie materiāli ilgus gadus nebija pieejami pētniekiem vai arī bija pieejami tikai tādā apjomā, cik tas nepieciešams, lai atbalstītu oficiālo padomju traktējumu par kara laika notikumiem, ļauj secināt, ka šai komisijai bija arī cits uzdevums.

Republikāniskās, apriņķu, pilsētu komisijas tika veidotas pēc citiem principiem. Pirmā Latvijas PSR Ārkārtējās komisijas sēde notika 1944. gada 23. augustā. LK(b)P CK pir-majam sekretāram Jānim Kalnbērziņam tika uzticēta vispārējā komisijas vadība, Latvijas PSR Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis bija atbildīgs par zaudējumu savlaicīgu uzskaiti, Latvijas PSR iekšlietu tautas komisāram Augustam Eglītim un Latvijas PSR valsts drošības tautas komisāram Alfonam Novikam bija jānodrošina dokumentālo pierādījumu savākšana, ļaundarības faktu konstatēšana un izmeklēšana. E. Ermansons bija atbildīgs par savākto materiālu apkopošanu, iestāžu vadītāju instruēšanu. Latvijas PSR izglītības tautas komisārs Kārlis Strazdiņš un Fricis Rokpelnis bija paredzēts īpašu uzdevumu veikšanai. Komisijā bija arī speciāls pārstāvis no PSRS Valsts Ārkārtējās komisijas – Nikolajs Dimovs.23

LK(b)P CK pirmais sekretārs J. Kalnbērziņš CK 6. plēnumā 1944. gada 16.–18. no­vembrī, referējot par vācu okupācijas seku likvidēšanu Latvijas PSR teritorijā, uzsvēra, “ka Latvijā, tāpat kā citās republikās, vajag izmanot faktus, kas raksturo vācu fašistisko iebrucēju asiņainos noziegumus, kurināt masās naidu pret ienaidnieku”.

J. Kalnbērziņa runā pirmo reizi publiski izskanēja versija, ka “vācieši bērnus ne­šāva, vācu bendes bērnus ņēma aiz kājām, sita ar galvu pret sienu vai zemi un meta bedrē. Fašistiem bija sakāmais: priekš bērniem lodes nevajag tērēt.”24 Arī Latvijas PSR Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs V. Lācis norādīja, ka “mums vajag sastādīt pēc savas nozīmes vislielāko apsūdzības aktu visas progresīvās cilvēces ienaidniekam, lai nākošās paaudzes vēl pēc tūkstoš gadiem saprastu, kādām šausmām un nāvīgām briesmām mūsu dienās hitleriskais fašisms pakļāva cilvēci”25. Šķiet, ka tieši ar šādu nolūku 1944. gada decembrī komisijas sastāvs tika papildināts ar rakstniekiem Jāni Sudrabkalnu26 (Rīgā) un Jūliju Vanagu (Daugavpilī).27

Idejiskās norādes tika dotas, un tālāk tās katrā apdzīvotā vietā gāja savu attīstības ceļu. Dažādās versijas, kādas sastopamas Latvijas PSR Ārkārtējās komisijas materiā­los – zīdaiņi mesti gaisā un tad šauts uz viņiem kā uz medījumu,28 Jelgavā, lai čigānus [206] ātrāk sadzītu automašīnās, mazie bērni ņemti aiz kājām un sisti pret stabu pie šķūņa,29 arī Jelgavā ebreju bērni ņemti aiz kājām un sisti pret koku,30 Balvos ebreju bērni atvesti uz nošaušanas vietu, izgāzti no kravas automašīnas tieši uz mirušo ķermeņu kaudzes un tad viņiem uzsviestas granātas31 –, parasti ir bez pierādījumiem.

Latvijas PSR Ārkārtējās komisijas savāktā informācija ir šabloniska, pavirša, ar nolūku pārspīlēt nacistu noziegumus. Sevišķi tas parādās, palielinot upuru skaitu. Eb­reju iznīcināšanas izpēti apgrūtina arī tas, ka padomju institūcijas, runājot par cilvēku zaudējumiem kara laikā, parasti lietoja apzīmējumu “mierīgie padomju iedzīvotāji”, tāpēc daudzos gadījumos nav iespējams noteikt, cik no viņiem bija ebreju.

Pastāvēja normas, kā pēc kapa izmēra aprēķināt, cik cilvēku tajā apglabāts. Pēc Ārkārtējās komisijas pieņemtās prakses uzskatīja, ka vienā kubikmetrā varētu atrasties 7–7,5 līķi.32 Cik šie aprēķini bija pamatoti un vai tie tika ievēroti, sastādot aktus par Salaspils nometnes apkārtnē apbedītajiem, grūti spriest. Noteikt precīzu upuru skaitu, pat ja padomju iestādes to būtu vēlējušās darīt, tikai pēc apbedījumu vietām bija ne-iespējami, jo 1944. gada pavasarī vācieši deva rīkojumu līķus sadedzināt.

Latvijas PSR Ārkārtējās komisijas materiāli tika izmantoti “Tiesas prāvā par vācu fašistisko iebrucēju ļaundarībām Latvijas, Lietuvas, Igaunijas PSR teritorijā” 1946. gada janvārī–februārī, Nirnbergas Starptautiskajā Kara tribunālā 1945.–1946. gadā, kā arī neskaitāmās citās tiesas prāvās Latvijā 20. gadsimta 40. un 50. gados, kad izskatīja par noziegumiem vācu okupācijas laikā apsūdzēto personu lietas. Un šie dokumenti tika uzskatīti par neapstrīdamiem.

Latvijas PSR Ārkārtējās komisijas ziņojumā, kas tika publicēts atsevišķā brošūrā33 1945. gadā, bija konstatēts, ka Salaspils nometnē “vācieši nomocījuši vairāk nekā 56 000 mierīgo iedzīvotāju”; ka barakās, kas bija paredzētas 100–150 cilvēkiem, turēja 500–600 cilvēku; ka nogalināts vairāk nekā 3000 bērnu. Jāatzīmē, ka šajā ziņojumā, kas parakstīts iespiešanai 1945. gada 7. aprīlī, nekas nebija teikts par bērnu indēšanu un asiņu ņemšanu. Iespējams, ka tas darīts apzināti, jo minētais ziņojums tika iesniegts arī Starptautiskajam Kara tribunālam Nirnbergā.34

1946. gada janvārī iespiešanai tika parakstīta Latvijas PSR Ārkārtējās komisijas atbildīgā sekretāra J. Kļaviņa brošūra “Kā vācu okupanti un latviešu buržuāziskie nacionālisti izpostīja Latviju”, kurā teikts, ka Salaspilī praktizēta asiņu izsūkšana no bērniem; ka asinis ņemtas gandrīz katru nedēļu; sakropļotos bērnus vācieši noindējuši ar arsēnu, bet nogalināto bērnu skaits sasniedzis 7000.35 Šis skaitlis turpmāk tika minēts vēlākajās publikācijās, kurās bija runa par Salaspils nometni.

Jautājuma izpēti par asiņu ņemšanu no Salaspils nometnē ievietotajiem bērniem sarežģī tas, ka vienīgie avoti ir Ārkārtējās komisijas materiāli, bijušo Salaspils ieslodzīto atmiņas un krimināllietas. Šim faktam nav izdevies atrast nevienu apstiprinājumu Vācijas arhīvos, bet tas savā ziņā arī ir noliegums tam, ka šāda akcija būtu notikusi. [207]

Pirmās publiski pieejamās ziņas par to, ka no Salaspils nometnē ievietotajiem bērniem ņemtas asinis un tur organizēta “asins fabrika”, iespiestas laikraksta Комсомольская правда в Латвии 1944. gada 30. novembra numurā.36 Rakstā “Asins fabrika” ap­galvots, ka vācieši asins ieguvi no padomju bērniem bija “nostādījuši uz komerciālām sliedēm”, nometnes administrācija, vienojoties ar vācu Sarkano Krustu, katru dienu vācu hospitāļiem piegādājusi kastes, pildītas ar ampulām, kurās bijušas bērnu asinis. Te tiek arī minēti bērnu uzvārdi, kuri šīs šausmas pārdzīvojuši un tagad atrodoties Bulduru bērnunamā. Raksts bija domāts propagandas mērķiem, lai celtu sarkanarmiešu kaujas sparu, iedvestu naidu pret ienaidnieku, ko arī raksta autors pasaka nobeigumā – “par katru mūsu bērnu asins lāsi viņi samaksās ar pudiem savu melno, netīro asiņu”.

Līdzīga satura raksts “Vācu asinssūcēju upuri” bija publicēts 1944. gada 7. decembra laikrakstā Суворовец.37 Tajā aprakstīts gadījums, kad Salaspils nometnē ņemtas asinis no desmitgadīgās Natašas Lemešonokas un viņas māsiņas Aņas, kura bija tikai gadu (citviet – gads un astoņi mēneši) veca.38 Te lasāms, ka “no bērniem esot ņemtas asinis ik pārdienas un noteikti ne retāk kā divas reizes nedēļā. Tos, kuri izdzīvoja, pusdzīvus izmeta no nometnes, viņi vairs vāciešiem nebija vajadzīgi. Tagad bērniņi bija tikai kon-servēto asiņu ražošanas atkritumi.”

Ar šādiem un līdzīgiem materiāliem,39 ko bija savākusi Ārkārtējā komisija par bērnu iznīcināšanu Latvijas teritorijā vācu okupācijas laikā, iepazinās Latvijas PSR Prokuratūras sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs Leonīds Vulfsons, un viņa 1945. gada 14. martā sa­gatavotajā slēdzienā kā nepietiekami izpētītas epizodes tika atzīmētas – asiņu ņemšana no bērniem vācu armijas vajadzībām, medicīniskie eksperimenti, kas veikti ar bērniem Salaspils nometnē (medikamentu injicēšana, kuru rezultātā bērni palika akli, urīna ieva-dīšana taisnajā zarnā difterijas gadījumā, vāja arsēna šķīduma pievienošana pienam, ko deva bērniem).40

Latvijas PSR Ārkārtējai komisijai uzdeva meklēt papildu pierādījumus. Kā liecina komisijas dokumenti, tad laikā no 1945. gada 2. līdz 14. aprīlim tika veikta bērnu līķu ekshumācija un tiesas medicīniskā izmeklēšana Salaspils vecajos garnizona kapos. Tiesu medicīnas ekspertu komisijas sastāvā bija Latvijas PSR galvenā tiesu medicīnas eksperte profesore medicīnas zinātņu doktore Elizabete Jakovļeva,41 Latvijas Valsts universitātes Medicīnas fakultātes Patoloģiskās anatomijas katedras vadītājs docents Ernests Apse-Apsītis un Rīgas pilsētas tiesas medicīnas eksperts K. Poterjaiko. Komisijā piedalījās arī VĀK pārstāvis N. Dimovs un Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariāta pilnvarotais valsts drošības kapteinis Rūdolfs Mūrmanis.

Spriežot pēc pirmo divu komisijas locekļu zinātniskās kvalifikācijas un ieņemamajiem amatiem, var uzskatīt, ka komisijā bija profesionāļi, taču, zinot, kā darbojās padomju drošības iestādes, kā arī iepazīstoties ar izmeklēšanas materiāliem, ko bija sastādījis R. Mūrmanis, ir pamats apšaubīt arī šīs komisijas 1945. gada 28. aprīļa aktu. Katrā [208] ziņā tajā ir mēģināts pastiprināt “pierādījumus” uz izmeklētāja L. Vulfsona norādītajām “vājajām vietām” Ārkārtējās komisijas materiālos. Taču jau pirmais komisijas atzinums, ka “bedru-kapu izmēri, tajās esošo līķu daudzums un nomocīto bērnu masveida ap­rakšanas vietu izpētīšana pārliecina, ka Salaspils vecajos garnizona kapos un koncen­trācijas nometnei tuvajos iecirkņos aprakti ne mazāk par 7 tūkstošiem padomju bērnu līķu”, ir bez pierādījumiem. Aktā rakstīts, ka tika atrakti 54 kapi ar 632 bērnu līķiem. Izlases veidā no katra kapa viens līķis ticis ķīmiski izmeklēts pēc Marša metodes, un 29 gadījumos atrasts arsēns, kas apstiprina to, ka bērni tika indēti ar arsēnu. Tāpat šajā aktā tiek apgalvots, ka, “ņemot pamatā tiesas medicīnas ekspertīzes atzinumu [te gan nav norādīts, balstoties uz ko šāds atzinums pieņemts], ka no viena bērna izsūknēja 500 gramu asiņu, var uzskatīt par konstatētu, ka no padomju bērnu asinsvadiem vācieši izsūknējuši ne mazāk kā 3500 litru asiņu”42

Tagad šo aktu ticamību nav iespējams pārbaudīt, bet pieņemt aktā minētos faktus, ka Salaspils kapos un to apkārtnē tika aprakts 7000 bērnu līķu, arī nav pamata. Tāpat absurds ir apgalvojums par 3500 litriem asiņu, kas paņemtas no bērniem. Ir iespējams, ka no morālā viedokļa tas nacistiem bija pieņemams, taču apšaubāms ir fakts, ka viņi savām vajadzībām varētu izmantot novārgušu, slimu bērnu asinis.

VĀK ir uzskatāma kā viena no tiešākajām dalībniecēm, kas bija iesaistīta Staļina mītu radīšanā par Otro pasaules karu. Tās savāktie materiāli ir nozīmīgs vēstures avots padomju režīma izpētei, bet mazāk noderīgi konkrētu vēstures notikumu pētniecībai.

3. Tieslietu dokumenti

Pēc Otrā pasaules kara daudzām tiesību sargājošām iestādēm nācās nodarboties ar kara noziegumu un noziegumu pret cilvēci izmeklēšanu. Pēckara dokumenti rāda, ka izmeklētāju redzeslokā ir bijusi arī Salaspils nometne un tajā norisinājušies notikumi. Šādas izmeklēšanas ir notikušas gan Rietumvalstīs, gan Padomju Savienībā – Latvijas PSR, gan arī turpinājušās atjaunotajā Latvijas Republikā.

Nozīmīgi dokumenti par Salaspils nometni mūsdienās ir atrodami Vācijas Federālā arhīva Ludvigsburgas nodaļā (Bundesarchiv-Aussenstelle Ludwigsburg). Šeit deponēti agrākie vācu tiesu izmeklēšanas materiāli par nacionālsociālisma noziegumiem (Zentrale Stelle der Landesjustizverwaltungen), ieskaitot arī dokumentus par Salaspili. Tie ir vācu okupācijas pārvaldes dokumenti un dažāda veida liecības, pratināšanas protokoli par notikumiem Latvijā, kas skar arī norises Salaspilī.43

Tomēr vēl svarīgāka dokumentu krātuve par Salaspils nometni ir Hamburgas Valsts arhīvs (Staatsarchiv Hamburg), kur mūsdienās glabājas materiāli no Hamburgas Zemes tiesas prokuratūras, kas ilgus gadus izmeklēja nacistu noziegumus tieši Latvijā (Rīgā). Šie dokumenti ir apkopoti ar nosaukumu “Rīgas komplekss” (Riga Komplex), un tajos ietilpst gan tiesu prāvu materiāli, gan arī prokuratūras izmeklēšanas dokumenti. Jau [209] 1951. gadā Hamburgā tiesāja Oto Heinrihu Tekemeieru, kurš Salaspils nometnē pār­raudzīja darbus un ieslodzītos.44 Otra prāva, arī saistīta ar Salaspili, bija pret Gerhardu Kurtu Maivaldu, kuru notiesāja 1978. gadā.45 Abu šo tiesu dokumenti un izmeklēšanas materiāli Hamburgas Valsts arhīvā signēti ar: 213-12. Staatsanwaltschaft Landgericht – NSG–0041. Šai dokumentu grupai gan ir viens trūkums tai ziņā, ka galvenā uzmanība tiek veltīta Salaspils nometnes celtniecības fāzei, kad tur bija nodarbināti ebreji, bet par laikposmu pēc 1942. gada vasaras dokumentu un liecību ir ļoti maz.46

Salaspils nometnei ir bijusi zināma loma arī daudzajās izmeklēšanās pret Salaspils nometnes apsardzē iesaistīto Konrādu Kalēju, kura lietu ir izmeklējušas tiesas ASV, Kanādā, Austrālijā, Lielbritānijā un Latvijā.47 Kopumā šie materiāli neko būtiski jaunu, kas jau nebūtu zināms no citiem avotiem, par Salaspili un tās apsardzi nestāsta. Saskaņā ar Latvijas Ģenerālprokuratūras Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas nodaļas paziņojumu K. Kalēja lietā viņš laikposmā no 1942. gada jūnija līdz 1943. gada jūlijam bija pildījis Salaspils nometnes 2. sardzes rotas komandiera pienākumus kopā ar vēl citiem 77 nometnes apsargiem, nodrošinot ārējo bruņoto apsardzi Salaspils nometnē, kā arī ieslodzīto bruņotu apsardzi spaidu darbu laikā.48

Vēstures pētniecībā kā īpatnēja dokumentu grupa ir izmantojami arī mūsdienās Latvijas Valsts arhīvā uzglabātie Latvijas PSR Valsts drošības komitejas dokumenti49 – tiesāto Salaspils sargu (t.sk. Arāja komandas dalībnieki), bijušo Salaspils ieslodzīto, Salaspils nometnes darbinieku (t.sk. Salaspils nometnes būvdarbu vadītājs Magnuss Kačerovskis,50 celtniecības materiālu noliktavas pārzinis Pēteris Rušēns,51 izmeklētājs Uldriķis Sēlis,52 Salaspils kūdras fabrikas direktors Mārtiņš Zālītis53) krimināllietas.

Protams, padomju historiogrāfijā netika rakstīts par to, ka daudzus bijušos Salaspils ieslodzītos represēja arī padomju režīms, taču arī pēdējo gadu publikācijās šis jautā­jums netiek aplūkots. Pašlaik ir apzināti 42 bijušie Salaspils ieslodzītie, kuri tika arestēti pēc Latvijas reokupācijas.54 Gandrīz visi viņi tika tiesāti pēc KPFSR Kriminālkodeksa 581a. panta; 12 no viņiem tika piemērota PSRS Augstākās padomes Prezidija 1943. gada 19. aprīļa dekrēta sankcija, kas paredzēja katorgas darbus no 15 līdz 20 gadiem.55 Pārsvarā padomju laikā tiesātie bijušie Salaspils ieslodzītie uz nometni bija nosūtīti kā padomju aktīvisti (ar dažiem izņēmumiem par sabotāžu un dezertēšanu), un dažādu iemeslu dēļ nometnes administrācija viņus bija izvēlējusies par kārtības uzraugiem barakās, baraku vecākajiem, rakstvežiem, sanitāriem, ārstiem u.c.

Jau pats fakts, ka kāda persona ieņēma posteni nacistiskās okupācijas laikā, lai arī Salaspils gadījumā to varētu uzskatīt par vainu mīkstinošu apstākli, bija pietiekošs pamats, lai inkriminētu apsūdzību “dzimtenes nodevībā”, “sadarbībā ar vāciešiem” utt. Formāli vajadzēja tikai vēl “piemeklēt” pāris liecinieku, un attiecīgā persona tika notiesāta. Spriežot pēc ieslodzīto atmiņām, var pieņemt, ka daži no viņiem ar savu rīcību pasliktināja citu līdzieslodzīto dzīves apstākļus, taču tā varbūt ir vairāk morāles [210] problēma. Pēc krimināllietu materiāliem brīžiem nemaz nevar saprast, kādu “amatu” nometnē apsūdzētais ieņēmis. Ja apsūdzētais bija ārsts, tad noteikti viņš tika “paaug­stināts” par galveno ārstu, ja bija atbildīgs par kārtību barakā, tad krimināllietā figurēja kā “barakas vecākais” vai “barakas vecākais policists”, vai pat nometnes vecākais. Padomju drošības iestāžu materiālos bieži vien zūd atšķirība starp ieslodzītā statusu un nometnes administrāciju, un, spriežot pēc M. Kačerovska krimināllietas, rodas pat iespaids, ka nekas nometnē nenotika bez viņa līdzdalības, lai gan M. Kačerovskis bija tikai nometnes būvdarbu vadītājs.

Lielai daļai apsūdzēto tika inkriminēts, ka tie “ņirgājās par ieslodzītajiem, sistemātiski sita ieslodzītos”, taču šie apgalvojumi nebalstījās uz konkrētiem pierādījumiem. Tā, piemēram, 1945. gada 2. janvārī, kad apsūdzētā Pētera Ašaka lietā Sarkanās armijas pretizlūkošanas pārvaldes SMERŠ operatīvais pilnvarotais kā liecinieku iztaujāja Jāni Kronīti, uz izmeklētāja jautājumu: “Kādus konkrētus faktus ziniet par to, ka Ašaks spī­dzināja ieslodzītos?” – viņš atbildēja, ka konkrētus faktus nevar nosaukt, jo ieslodzītos sita pastāvīgi, tam bija masveida raksturs, šajā sišanā tieši piedalījās arī Ašaks.56 Arī liecinieks Oskars Miklāvs neminēja konkrētus faktus, tikai to, ka pazinis P. Ašaku kā “bendi un slepkavu, jo viņš bija nometnes priekšnieka palīgs un ļoti sita ieslodzītos”57. P. Ašaka spriedumā bija rakstīts, ka viņu, “atrodoties vācu koncentrācijas nometnē, 1942. gada maijā vācieši par aktīvu nodevīgu darbību nozīmēja par policistu, pēc tam par nometnes vecāko policistu. Viņa kā vecākā policista pakļautībā bija 30 policisti. Ašaks radīja neciešamus apstākļus ieslodzītajiem, sistemātiski sita par vismazākajiem stingrā katorgas režīma pārkāpumiem.”58

Raksturīgi ir arī tas, ka tiesas sēdēs liecinieki bieži mainīja liecības, kuras it kā bija devuši iepriekšējā izmeklēšanā, kas, zinot padomju izmeklēšanas metodes, tikai norāda uz to, ka izmeklētājs iepriekšējā izmeklēšanā voluntāri bija licis lieciniekam parakstīt paša sacerētu versiju.59 Tā, piemēram, Salaspils ieslodzītā Jāņa Šalkovica lietu Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas karaspēka Kara tribunāls bija spiests nosūtīt papildu izmek­lēšanai, jo konstatēja, ka iepriekšējā izmeklēšanā J. Šalkovica apsūdzība galvenokārt ir balstījusies uz liecinieku Aleksandra Tila un Pētera Viseļa liecībām, kuri, iztaujājot viņus tiesā, deva pretrunīgas, juceklīgas un nekonkrētas liecības, kas netika apstiprinātas ar citiem pierādījumiem un tāpēc tās nevar izmantot par pamatu J. Šalkovica apsūdzībai. Pārējie liecinieki (pavisam 12), kuri arī tika iztaujāti tiesas sēdē, ne tikai neapstiprināja J. Šalkovicam uzrādīto apsūdzību, bet tieši pretēji – raksturoja viņu no pozitīvās puses, turklāt atsevišķi liecinieki mainīja liecības, ko bija devuši iepriekšējā izmeklēšanā, un paziņoja, ka izmeklētājs viņu liecības fiksējis nepareizi.60

Jāņem arī vērā, ka liecinieku liecības bieži vien bija subjektīvu motīvu vadītas. Ja liecinieks, atrodoties nometnē, bija pārkāpis nometnes režīmu (zadzis)61 vai nebija saņēmis no ārsta atbrīvojumu no darba62 u.c., bet apsūdzētā persona kaut kādā mērā [211] bija saistīta ar šo notikumu, piemēram, bija ziņojusi par zādzību, tad izmeklēšanā viņš bija personīgi motivēts denuncēt apsūdzēto. Tagad nav iespējams noteikt, cik bieži arī liecinieki bija spiesti parakstīt izmeklētāja versiju. Zinot padomju režīma izmeklētāju paņēmienus, var pieļaut, ka liecinieki tika šantažēti un viņi apzinājās, ka arī paši var nepakļaušanās gadījumā atrasties uz apsūdzēto sola.

Lai gan tiesāto Arāja komandas dalībnieku, kuriem bija inkriminēta arī Salaspils nometnes apsardze,63 skaits sasniedz gandrīz simtu, viņu krimināllietās tikpat kā nav nekādas informācijas par nometni. Padomju izmeklētāji to arī nemaz nemēģināja no­skaidrot (un tas varbūt arī ir saprotams, jo nometnes apsardzes pienākumu pildīšana bija komandas dalībnieku nevainīgākā nodarbe), kādi apstākļi bija nometnē, pietika ar apsūdzētā atzīšanos, ka viņš bija apsargājis nometni.

Īpaši uzmanīgi ir jāizvērtē arī bijušā augstākā SS un policijas vadītāja Ostlandē un Ziemeļkrievijā Frīdriha Jekelna, kā arī citu nacistisko kara noziedznieku tiesas prāvas materiāli, kas mūsdienās glabājas Krievijas Federālā drošības dienesta Centrālajā arhīvā (Центральный архив Федеральной службы безопасности России).64 F. Jekelna, Zigfrīda Rufa, Albrehta Dižona fon Montetona, Frīdriha Vertera, Broņislava Pavela, Hansa Kipera, Aleksandra Bekinga tiesas prāvā, kas norisinājās no 1946. gada 26. janvāra līdz 2. februārim, Ārkārtējās komisijas savāktie materiāli figurēja jau kā neapstrīdami apsūdzības pierādījumi. Turpmākai ielāgošanai sabiedrības atmiņā oficiāli tika paziņoti fakti, ka “Salaspils garnizona kapos apglabāti 57 000 cilvēku,65 Latvijā vien vācieši iznī­cinājuši ap 40 tūkstoš bērnu, padomju bērnu iznīcināšanas lielākais centrs bija Salaspils koncentrācijas nometne”66; ka “piespiedu asins sūknēšanas operācijas Salaspilī izdarīja līdz 12 000 bērniem, no kuriem vācu hospitāļu vajadzībām ieguva vairāk nekā 3500 litru asiņu”67. Jekelna nopratināšanas dokumentus par Salaspili Rietumos publicējis Džeralds Flemings, kur Jekelns izsakās, ka Salaspilī nogalināts no 55 līdz 87 tūkstošiem ebreju.68 Ar šo darbu plaši pasaulē arī izgājušas Jekelna prāvas puspatiesības un meli.69 Jāatzīst, ka vairākus gadu desmitus ar nelielām variācijām šie fakti un skaitļi tika atkārtoti dažādos izdevumos, kas nāca klajā Padomju Savienībā.

Turpretī daži padomju “atklājumi” F. Jekelna u.c. tiesas prāvā tomēr neatrada vietu vēstures grāmatās. Viens no tiem ir F. Jekelna “atzīšanās”70, ka visi Latvijas čigāni tika nogalināti Salaspilī.71 Padomju laika akadēmiskajās publikācijās nebija populāra arī F. Jekelna “atzīšanās”, ka uz Salaspils nometni no Berlīnes tika nosūtītas trīs “nāves mašīnas”, kas strādāja ar pilnu jaudu.72 Bet viens fakts, kas parādījās F. Jekelna u.c. tiesas materiālos, līdz šim ir atstāts bez ievērības, t.i., atsaukšanās uz Sociālā depar­tamenta dokumentu, ka sakarā ar soda ekspedīcijām 1943. gada februārī–aprīlī no Drisas, Idricas, Polockas u.c. rajoniem aizdzīts un ievietots Salaspils nometnē vairāk nekā 1000 bērnu [domāta akcija “Ziemas burvība”. – Aut.].73 Papildus tam mūsdienās apzinātie dokumenti rāda, ka 1943. gada augustā akcijas “Vasaras ceļojums” rezultātā [212] uz Salaspils nometni tika nosūtīts 1041 bērns. Pieļaujot, ka Salaspilī varēja nonākt bērni arī no kādām citām mazākām akcijām, pilnīgi jāizslēdz kā ticams apgalvojums, ka Salaspilī varēja būt 12 000 vai vairāk bērnu.

4. Citi avoti

Savdabīgs vēstures avots par Salaspils nometni ir tās pastāvēšanas laikā rakstītās un ārpus nometnes teritorijas atļautā un neatļautā veidā izsūtītās bijušo ieslodzīto saviem piederīgajiem rakstītās vēstules, kuru oriģināli mūsdienās glabājas galvenokārt Latvijas Valsts arhīvā,74 Latvijas Kara muzejā75 un Latvijas Okupācijas muzejā.76 Kaut arī vēstuļu skaits ir salīdzinoši neliels un lielākā daļa bijusi pakļauta cenzūrai, tām kā kara laika oriģināldokumentiem ir paliekoša vērtība Salaspils nometnes vēsturē. Tās izmantojamas arī šīs tematikas pētniecībā. Pie tam līdz mūsdienām no šī vēstures avotu kopuma padomju laikā ir īpaši izraudzītas un publicētas tikai dažas.77

Situācijā, kad Salaspils nometnes arhīvs līdz mūsdienām nav saglabājies, bez dažādās vēstures avotu krātuvēs esošajiem dokumentiem svarīga nozīme ir bijušo Salaspils nometnes ieslodzīto atmiņām, kas līdz mūsdienām ir publicētas tikai daļēji, tādējādi sniedzot jaunu informāciju, nereti padomju laikā noklusētu vai sagrozītu, par ieslodzīto dzīves un darba apstākļiem Salaspilī.

ASV Hūvera institūta arhīvā Stenfordā atrodas “Latviešu Centrālās komitejas” kolekcijas dokumenti, starp kuriem ir arī vairāku Salaspils bijušo ieslodzīto latviešu karavīru sniegtās liecības, kas tapušas drīz pēc Otrā pasaules kara beigām Rietumu sabiedroto okupācijas zonās Vācijā izveidotajās karagūstekņu nometnēs. Minētie ma-teriāli dokumentē šīs ieslodzīto kategorijas atrašanos Salaspilī, un tie tikpat kā nav izmantoti līdzšinējā vēstures pētniecībā.78

Latvijas Nacionālās bibliotēkas Rokrakstu nodaļā ir deponēti bijušā ieslodzītā un publicista Kārļa Sausnīša rokrakstu fonda materiāli,79 kas galvenokārt saistīti ar Salaspili. Fondā ietilpst grāmatā “Salaspils nāves nometnē” izmantotie atmiņu pieraksti,80 kā arī apmēram tikpat daudz neizmantotu liecību.81 Fondā glabājas arī K. Sausnīša sarakste ar dažādām personām, kuras bija ieslodzītas Salaspilī, un pēckara periodā sastādīti bijušo Salaspils nometnes ieslodzīto saraksti.

Padomju laikā bijušo Salaspils ieslodzīto atmiņas vāca arī toreizējais Latvijas PSR Revolūcijas muzejs (mūsdienās – Kara muzejs), kurā glabājas vairāku desmitu Salaspils ieslodzīto atmiņu pieraksti, aptaujas lapas, biogrāfijas, muzejam adresētās vēstules u.c. materiāli.82 Šo dokumentu kopēja iezīme ir arī tā, ka 1) tie lielākoties tapuši no 20. gadsimta 50. gadu beigām līdz 70. gadu vidum – laikā, kad Salaspils nometnes tematika kļuva aktuāla gan sakarā ar bijušo ieslodzīto apzināšanu un viņu piemiņas iemūžināšanu, gan padomju tiesu “paraugprāvām” un propagandas darbu saistībā ar Salaspili; 2) līdz šim tie ir publicēti tikai daļēji un bieži vien ar padomju režīmam vaja­- [213] dzīgiem faktu grozījumiem vai noklusējumiem. Arī jaunākajos vēstures pētījumos par Salaspili šis apjomīgais vēstures avotu kopums ir izmantots minimāli.83

Bez tam Latvijas Kara muzejā un Latvijas Okupācijas muzejā glabājas arī vairāku Salaspils nometnē ieslodzīto nacionālās pretošanās kustības dalībnieku (Artura Ne­parta u.c.) atmiņu liecības. Tās tapušas pārsvarā 20. gadsimta 80. gadu beigās trimdā Rietumos un pēc neatkarības atgūšanas Latvijā.84 Pētniecībā jau daļēji izmantotas, bet līdz šim nav publicētas arī atmodas laikā rakstītās Salaspils nometnes ieslodzītā Viļa Riekstiņa atmiņas, kuru oriģināls atrodas muzeja “Ebreji Latvijā” krājumā.85

Bijušo ieslodzīto atmiņas, kaut arī ar neizbēgamu lielāku vai mazāku subjektivitātes nokrāsu un savstarpēju pretrunīgumu, ir vēstures avots, kas papildina tikai fragmen-tāri saglabājušos dokumentus, vai nereti tālaika oficiālo dokumentu trūkuma dēļ pat ir vienīgās liecības, uz kurām nākas balstīties, rekonstruējot dzīves un darba apstākļus Salaspils nometnē. Šīs atmiņas var palīdzēt labāk izprast nometnes režīmu Salaspilī, ko var salīdzināt un kas ir jāsalīdzina arī ar situāciju citās totalitāro varu izveidotās soda nometnēs.

Tā, piemēram, par komunistisku darbību apsūdzētais mediķis un vēlāk labi pazīs­tamais rakstnieks Miervaldis Birze savās atmiņās par Salaspili ir teicis: “Šeit nenotika ieslodzīto apšaušana. Ja salīdzina ar Būhenvaldi, Osvencimu vai Treblinku, tad Salaspils bija laba nometne.”86 Bet nacionālās pretošanās kustības dalībniece Ieva Lase (Birgere), kuru represēja gan nacisti, gan komunisti, vēlāk atcerējās, ka “režīms krievu nometnēs par 90% ir bijis tāds pats kā vācu nometnēs, pie tam Gulagā es biju 5,5 gadus, bet Salaspilī tikai 1,5 gadu”87. Arī šīs un citas atmiņu liecības prasa salīdzināšanu ar citiem vēstures avotiem un izmantošanu vēstures pētniecībā. 

Publicētie avoti

Par Salaspils nometni līdz šim vēl nav izdots neviens speciāls dokumentu krājums, nevienā līdz šim publicētā dokumentu krājumā Salaspilij nav ierādīta kāda īpaša vieta. Toties publicētajā literatūrā par vācu okupācijas laiku Latvijā var sastapt atsevišķus dokumentus par notikumiem un norisēm, kas saistītas ar Salaspils nometni. Taču arī šo publicēto dokumentu skaits nav liels.

Padomju vēstures literatūrā un atsevišķos postpadomju izdevumos mūsdienās ir publicēti vairāki Latvijas PSR Ārkārtējās komisijas dokumenti par Salaspils nometni,88 fragmentāras ziņas par to ir atrodamas atsevišķos dokumentos, kas ievietoti Nirnber­gas Starptautiskā Kara tribunāla dokumentu krājumos.89 Ārkārtējā komisija Nirnbergas procesam bija sagatavojusi arī speciālu iesniegumu par “fašistisko vāciešu iebrucēju” noziedzībām Latvijas teritorijā, kurā arī vairākās vietās tiek minēta Salaspils nometne.90 Dokumentā teikts, ka tā bijusi koncentrācijas nometne civiliedzīvotājiem (4. lpp.); ka no­metnē nogalināts vairāk nekā 3000 bērnu (5. lpp.); ka 1943. gada sākumā no dažādiem [214] Krievijas apgabaliem uz Salaspili sadzīti iedzīvotāji, no kuriem ik dienu simtiem mira (6. lpp.); ka Salaspilī mirušos un nogalinātos apglabāja garnizona kapos, kas aizņēma 3043 kvadrātmetrus kopplatības (6. lpp.); ka pēc Ārkārtējās komisijas atzinuma Salaspils nometnē vācieši kopā nogalinājuši 56 000 civilistu.

Nirnbergas tiesas prāvas protokolā Salaspils tieši netiek minēta, tikai atzīmēts, ka Latvijas PSR nonāvēts tūkstošiem bērnu, kas atvesti no Baltkrievijas (domāta akcija “Ziemas burvība”).91

Dažos trimdas izdevumos ir publicēti atsevišķi dokumenti par Salaspilī un citās ieslodzījuma vietās ievietoto latviešu karavīru atbrīvošanu no apcietinājuma un viņu ieskaitīšanu speciāli izveidotos sevišķo uzdevumu (soda) un būvbataljonos,92 kā arī par latviešu policijas bataljonu un leģiona vienību piederīgo tiesāšanu SS un policijas tiesās, kā dēļ daudzi nonāca ieslodzījumā tieši Salaspils nometnē.93

Arī mūsdienu Latvijas vēsturnieki Kārlis Kangeris, Uldis Neiburgs un Rudīte Vīksne ir publicējuši vairākus Krievijas Valsts kara arhīva dokumentus, kas parāda Salaspils nometnes izveidošanas procesu un vācu okupācijas pārvaldes iestāžu diskusijas par šīs nometnes statusu.94

Kā atsevišķu publicēto vēstures avotu grupu var izdalīt vairāku Salaspils nometnes bijušo ieslodzīto atmiņu publikācijas, kuru lielāko daļu nosacīti var iedalīt divās grupās pēc to tapšanas: 1) Padomju Savienībā un pēc tās sabrukuma postpadomju telpā,95 2) latviešu trimdā un Latvijā pēc tās neatkarības atjaunošanas,96 jo publikācijās nereti ir sastopamas stipri atšķirīgas nostādnes Salaspils nometnes vēstures attēlojumā. Tās izriet ne tikai no Salaspilī izdzīvojušo kādreizējās piederības dažādām nometnes ieslo­dzīto kategorijām, bet arī no viņu pēckara pieredzes padomju totalitārisma vai Rietumu demokrātiju dzīves apstākļos.

Bez tam starp Rietumos publicētajām grāmatām, kurās skarta Salaspils nometnes tematika, ir vairākas atmiņu publikācijas, kuru autori ir holokaustā izdzīvojuši, kas ilgāku vai īsāku laiku uzturējušies Salaspilī tās būvniecības periodā un savos darbos atklāj ebreju bargo likteni šajā laikposmā.97

II. Historiogrāfija

1. Padomju un mūsdienu Krievijas historiogrāfija

Pirmās ziņas par Salaspili ir atrodamas dažādos padomju preses izdevumos jau kara laikā, it īpaši pēc tam, kad Sarkanā armija 1944. gada 13. oktobrī ieņēma Rīgu. Šo rakstu autori ir žurnālisti, bijušie Salaspils nometnes ieslodzītie, rakstnieki u.c. Rakstā “Bērnu bendes Salaspilī”, kas publicēts 1944. gada 11. novembra laikrakstā “Padomju Jaunatne”, vispārējos vilcienos adekvāti pārstāstīts, kādos apstākļos atradās nometnē ievietotie bērni, t.i., ka viņi bija nošķirti no mātes; ka bērni dzīvoja salā, pusbadā, netīrībā; [215] ka bērni bieži slimoja, mira, vēlāk bērni tika nosūtīti uz laukiem par ganiem, kalpiem. Taču šajā rakstā parādījās arī pirmie voluntārie izgudrojumi – piemēram, ka “tos, kas ilgāk slimoja, tāpat arī kroplos, vienkārši izveda aiz nometnes un nošāva” vai arī ka “ar ebreju bērniem vācieši darīja sevišķus eksperimentus. Viņus izlietoja par mērķi šau-šanai.” Kā zināms, tad Salaspilī ebreju bērni nekad nav bijuši, un nav arī apstiprinājuma tam, ka slimie bērni būtu nošauti.

Kādā citā rakstā – “Mazā Toļas stāsts”98 pirmo un varbūt arī vienīgo reizi bērnu izdalīšana lauksaimnieku ģimenēm bija vērtēta kā bērnu ciešanu atvieglošana, jo vēlāk parasti to dēvēja kā “pārdošanu verdzībā Latvijas kulakiem”. 1944. gada beigās presē sāka parādīties arī raksti par to, ka vācieši atstājuši bērnus nometnē, lai no viņiem ņemtu asinis. Rakstniece Anna Sakse rakstīja, ka “asiņu sūkšana turpinājusies vairākas nedēļas, bērni kļuvuši bāli un pelēki. Bāls un novārdzis vēl ir Dima Saksons, kuram vācieši 15 reizes nosūkuši asinis.”99 No publikācijas uz publikāciju mainījās skaitļi par to, cik bērnu dienā nomiris, piemēram, kādā rakstā 1944. gada 11. novembrī minēts, ka katru nakti nomiruši 20–30 bērni,100 bet 1946. gadā – 150 bērni.101

1945. gadā izdotā A. Sakses un J. Sudrabkalna grāmata “Par vācu fašistisko bries-moņu zvērībām Padomju Latvijā”102 ir daļējs šo rakstu apkopojums. Autori ļoti tēlaini apraksta jau tā politizētos stāstus par Salaspils nometni. Šķiet, ka viņiem bija iedoti atsevišķi fakti, kurus vajadzēja attiecīgi interpretēt, bet, tā kā J. Sudrabkalns un A. Sakse Otrā pasaules kara laikā atradās evakuācijā Padomju Savienībā un jau bija izgājuši padomju ideoloģijas skolu, tad tas viņiem nesagādāja grūtības. Rakstniekus nemulsināja acīm redzamas pretrunas, piemēram, ka no vīriešiem asinis ņemtas tikai divas trīs reizes, bet no bērniem vairākkārt vairākas nedēļas, no D. Saksona – 15 reižu.103

Jau pēc zināmas laika atstarpes Salaspils nometnes jautājums tika aktualizēts 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā, kad izveidoja bijušo Salaspils ieslodzīto biedrību, sākās priekšdarbi Salaspils memoriāla izveidei, kam sekoja jauns publikāciju vilnis par Salaspils nometni.104 To izraisīja Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas uzsāktā kampaņa pret “buržuāziskajiem nacionālistiem”, kā arī lēmums par to, ka Sa­laspils nometnes vietā jāuzceļ piemineklis.

Ka tas galvenokārt tika darīts ideoloģisku apsvērumu dēļ, nevis tāpēc, lai beidzot izrādītu uzmanību un cieņu bijušajiem ieslodzītajiem, norāda jau fakts, ka ievadu izdevumam “Salaspils nāves nometnē” uzticēja rakstīt Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) Izmeklēšanas daļas vecākajam izmeklētājam Vladimiram Izvestnijam un Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas darbiniekam Jevgeņijam Bistrovam.105 Šis atmiņu krā­jums 1962. gadā tika izdots 10 000 eksemplāros, pēc gada izdeva 2. papildināto izdevu­mu 30 000 eksemplāros, bet 1975. gadā – 3. papildināto izdevumu 65 000 eksemplāros.

V. Izvestnijam Salaspils nometnes problemātika nebija sveša, jo viņš veica izmeklē­šanu bijušā Salaspils nometnes celtniecības vadītāja M. Kačerovska lietā. Informācija, [216] ar kuru minētās grāmatas ievadā operēja abi autori (Latvijas PSR Ārkārtējās komisijas liecības, M. Kačerovska, Bruno Tones, 18. latviešu policijas bataljona dalībnieku tiesu prāvu materiāli, grāmatā publicētās fotogrāfijas u.c.), bija pieejama tikai VDK darbinie­kiem. Atmiņu grāmata tika iecerēta kā kontrpropagandas ierocis, lai vērstos pret Vācijas Federatīvo Republiku, kur, kā norāda ievada autori, “revanšisti rīkojas tāpat kā savā laikā Hitlers”, kā arī lai pildītu LKP CK uzdevumu atmaskot “reakcionāros emigrantus”.

Pēc tam kad 1967. gadā atklāja Salaspils memoriālu, tika izdoti daudzi dažādi bukleti, kuros bija lasāmi īsi ievadraksti par Salaspils nometnes vēsturi. Parasti tajos atkārtojās padomju cilvēkam jau ierastie skaitļi par nometnē nonāvētajiem 53 700 civiliedzīvotājiem, 7000 nomocītajiem bērniem u.c.

Taču neierasti bija lasīt bijušā Salaspils ieslodzītā rakstnieka M. Birzes ievadrakstu 1974. gada izdevumā par Salaspili106 (izdeva 50 000 eksemplāros, tulkots angļu, vācu un krievu valodā), kurā viņš rakstīja, ka “1941. gada oktobrī Rīgas pievārtē Salaspilī tika iedarbināts nāves konveijers, kuru 1944. gada septembra pēdējās dienās apturēja Sarkanās Armijas karavīri. Bet šī slepkavošanas mašīna Salaspilī un tās apkārtnē jau bija paspējusi izdzēst vairāk nekā 100 000 dzīvību. [..] Māšu acu priekšā mazus bērnus izraktas bedres malā vienkārši nosita ar mietu, lai taupītu patronas. Mātēm atņemto bērnu dzīvības žņaudza arī difterijas krampjainie pirksti, un “gadījās”, ka mazie nomira barakās, kad tur ar zilskābi indēja blaktis.” Parasti gan M. Birzes atmiņas atšķīrās no citu atmiņu publikācijām ar objektivitāti un konkrētību, paša pārdzīvoto, iespējams, tāpēc, ka tās bija mazāk pakļautas svešai redakcijai.

Tomēr, neskatoties uz to, ka propagandas vajadzībām laiku pa laikam šī tēma tika aktualizēta, atsevišķs pētījums par Salaspils nometnes vēsturi padomju laikā tā arī ne­tika sarakstīts. Par to gan rakstīts apkopojošos darbos par Latvijas PSR vēsturi,107 bet arī tajos galvenokārt padomju propagandas stilā klišejiski tika “apspēlēti” Latvijas PSR Ārkārtējās komisijas sastādīto/safabricēto aktu skaitļi. Vienā no pēdējām padomju laika publikācijām “Latvijas PSR vēstures” 2. sējumā, kas iznāca 1986. gadā, Salaspils bija minēta tikai kā viena no koncentrācijas nometnēm, kas pastāvējusi Latvijā nacistiskās Vācijas okupācijas laikā.108 Šādu pieeju, iespējams, var uzskatīt kā zināmu distancēšanos no iepriekšējo gadu publikācijām.

Kopumā ne padomju, ne mūsdienu Krievijas historiogrāfijā, kur sastopamas daudzas propagandas nolūkos radītas publikācijas, nav atrodams neviens atsevišķs plašāks pē­tījums par Salaspils nometni. Iepriekšminētajos darbos lielākoties ir nekritiski atkārtoti Latvijas PSR Ārkārtējās komisijas 1945. gada atzinumi par 53 700 (kopā ar filiālēm – 100 000) civiliedzīvotāju iznīcināšanu Salaspilī; par te ieslodzītiem 12 000 un nogalinā­tiem 7000 bērniem, no kuriem izsūkts 3500 litru asiņu, un citi tamlīdzīgi apgalvojumi.109

Šajos darbos nav notikusi arī pietiekama iedziļināšanās Salaspils ieslodzīto sastāva noskaidrošanā, bieži vien tos visus saucot par padomju patriotiem. Sakarā ar nevēlēšanos [217] atzīt sarkanarmiešu masveida nonākšanu vācu gūstā Vācijas–PSRS kara sākumā, padomju historiogrāfijā tikpat kā nav pētīts viņu liktenis Salaspils apkārtnē izveidotajās karagūstekņu nometnēs,110 bet šīs nometnes ir mākslīgi sasaistītas ar civilpersonām izveidoto nometni Salaspilī, daudzkārt pārspīlējot tajā ieslodzīto kopskaitu.

Padomju historiogrāfijas nostādnes aktīvi turpina paust mūsdienu Krievijas historio-grāfija, kurā laiku pa laikam parādās gan atsevišķas populārzinātniskas publikācijas, gan apakšnodaļas dažās uz zinātnisku monogrāfiju statusu pretendējošās grāmatās, kuru saturs gan liecina par ko citu, proti, lielā mērā tas balstās uz novecojušu padomju laika avotu un literatūras nekritisku pārstāstu, tajā pašā laikā ignorējot gan daudzus Latvijas, Vācijas un pat Krievijas arhīvu vēstures avotus, gan ārpus postpadomju telpas tapušos jaunākos pētījumus par vācu okupācijas laika – arī Salaspils nometnes – problemātiku.

Tā, piemēram, Tatjanas Goliškinas un Vladimira Makarova publikācijā vienā no žurnāla Родина2005. gada numuriem, balstoties uz šeit vārdā nenosauktiem “oficiāliem avotiem”, tiek apgalvots, ka Salaspils nāves nometnē no 1941. gada līdz 1944. gadam iznīcināts 53 000 (kopā ar nometnes filiālēm – 100 000) cilvēku un tās teritorijā esot atradusies 2600 kvadrātmetru liela masu apbedījumu vieta, kurā nogalinātie guldīti kaudzēs. Salaspilī esot organizēta bērnu asiņu fabrika, un no 12 000 Salaspilī ieslo­dzītajiem bērniem esot izsūkts ne mazāk kā 3500 litru asiņu.111

Latvijas un pārējo Baltijas valstu Otrā pasaules kara vēsturei pēdējos gados it īpaši ir pievērsies krievu vēsturnieks Mihails Krisins, kurš savās 2006.–2007. gadā klajā nākušajās grāmatās “Latviešu SS leģions: vakar un šodien” un “Baltijas fašisms: vēsture un mūsdienas” nosauc Salaspili par Osvencimu uz Latvijas zemes, jo autors uzskata, ka līdzās Osvencimai, Dahavai un Būhenvaldei Salaspils ir kļuvusi par vienu no 20. gadsimta vēstures drūmākajām lappusēm. Nekritiski pārstāstot it kā F. Jekelna tiesas prāvā un citur izskanējušās liecības, M. Krisins rada iespaidu, ka Salaspils nometnē laikposmā no 1941. gada decembra līdz 1942. gada vidum nošauti 87 000 no citām Eiropas valstīm atvesto ebreju, 1943. gadā tur savākti un nogalināti arī visi čigāni.

Autors arī raksta, ka daļa nometnē ieslodzīto bērnu kā bezmaksas darbaspēks esot nodots “izmantošanā darbam” zemnieku saimniecībās, Rīgas Svētā Troicas Sergija pa­reizticīgo sieviešu klosterī notikušas šī darbaspēka pārdošanas izsoles, par vienu bērnu maksājot 9–15 okupācijas markas. Darbam vai medicīnas eksperimentiem nederīgie bērni esot iznīcināti vai nu Salaspils nometnes teritorijā, vai blakus esošajos mežu masīvos. Kopumā Salaspilī un citās latviešu nometnēs un cietumos esot nogalināts 6700 padomju bērnu, bet Latvijas teritorijā kopumā apmēram 40 000 bērnu. M. Krisins arī uzskata, ka Salaspils nometnes komandants Kurts Krauze brīvi runājis latviski un krieviski, nometnes apsardze un nāvessodu izpildes komandas sastāvējušas no latviešu policijas un leģiona karavīriem un virsniekiem, no kuriem viens esot bijis arī lidotājs Her­berts Cukurs, kurš personiski piedalījies ieslodzīto nogalināšanā Salaspils nometnē.112 [218] Par jaunu padomju propagandas pārmantošanas tendenci un tās tradīciju turpi­nāšanu liecina arī tas, ka šāda un līdzīga satura Krievijā izdoti darbi ne tikai regulāri parādās grāmatu veikalos Latvijā, bet pēdējos gados Latvijas informatīvajā telpā tiek izplatīti tepat Rīgā pārizdoti padomju laika izdevumi bez jebkādiem to satura kritiskiem komentāriem, ko parasti aizstāj apšaubāmas kvalitātes politizēti priekšvārdi, kur līdzās klajām vēstures falsifikācijām tiek pausts sašutums par “fašisma atdzimšanu un vēstures pārrakstīšanu” Latvijā, utt.

Spilgts piemērs iepriekšminētajam ir Baltijas vēstures un sociālpolitisko pētījumu centra Rīgā un “Sabiedriskās savienības pret neofašismu un starptautisko naidu” Tallinā sagatavotais un 2007. gadā Rīgā izdotais dokumentu krājums par nacistu okupācijas režīma noziegumiem Latvijā 1941.–1945. gadā. Tā ievadā lasāms tā sastādītāja Viktora Guščina sarakstītais priekšvārds “Nacistu un viņu līdzdalībnieku noziegumi un mūsdienu Latvija”, kurā autors cenšas polemizēt ar izdevuma “Latvijas vēsture: 20. gadsimts” autoriem, uzskatot, ka grāmatas saturs un tajā izmantotais oficiālais Salaspils “papla­šinātā policijas cietuma un darba audzināšanas nometnes” nosaukums ir izraisījis skaļu starptautisko skandālu. Nekritiski citējot dažādas vēstures liecības, V. Guščins raksturo Salaspili kā nāves nometni, kurā gājuši bojā 7000–12 000 mazgadīgu bērnu, no kuriem ņemti 500 un vairāk mililitru asiņu, potētas indes injekcijas un dažādas slimības, un viņi mērdēti badā.113

Šo pašu tendenci apstiprina arī izdevniecības “Klio” 2007. gadā Rīgā izdotā grāmata “Patiesība par Salaspili”, kas ir 60. gadu vidū klajā nākušās “Salaspils nāves nometnes” krievu izdevuma pārpublicējums,114 kā arī tajā pašā gadā Starptautiskās geto un ebreju genocīda vēstures biedrības prezidenta Leonīda Kovaļa nodibinātajā sērijā “Piemiņa un vārds” krievu valodā izdotais A. Sakses un J. Sudrabkalna 1945. gada sacerējums “Par vācu fašistisko briesmoņu zvērībām Padomju Latvijā”.115

2. Rietumu historiogrāfija

Rietumu zinātniskajā literatūrā par Salaspili dominē ebreju jautājums, respektīvi, laik-posms, kad tika celta Salaspils nometne. Pirmā publikācija pēc Otrā pasaules kara beigām, kurā parādījās ziņas arī par Salaspili, bija 1947. gadā izdotais Maksa Kaufmana darbs par “Latvijas ebreju iznīcināšanu”. Tajā minēts, ka, sākot ar 1942. gada sākumu, Salaspilī novietoja ap 900 ebreju, no kuriem līdz vasarai tikai 60–70 palikuši dzīvi. Viņi gājuši bojā un esot apglabāti apkārtējos mežos. Vēlāk uz Salaspili – bijušo karagūs­tekņu nometni atvests daudz krievu ar bērniem, kas no aukstuma un bada arī gājuši bojā.116 Te pirmo reizi Rietumos parādījās apgalvojumi par bērnu masveida iznīcināšanu Salaspilī, par ko sevišķi rakstīja Padomju Latvijas izdevumos. Vēlāk Salaspilī pastāvē­jusi piespiedu darba nometne, kur personas ievietotas par politiskiem un krimināliem noziegumiem. [219] Džeralds Reitlingers savā apjomīgajā darbā par ebreju iznīcināšanu Salaspili piemin tikai kā vietu, kur arī nonāca no Vācijas deportētie ebreji – skaita ziņā apmēram puse no visiem atsūtītajiem.117 Arī citu autoru darbos visumā dominē tikai aspekts par ebreju atsūtīšanu no Vācijas un viņu izvietošanu darbos Salaspilī. Šajā sakarībā Rietumu historiogrāfijā bieži vien ir atrodamas atsauces uz dokumentiem, ka 1941. gadā bijis plānots būvēt plašu nometni Rīgas tuvumā, lai tajā novietotu no Vācijas atvestos ebre-jus. Tā, piemēram, raksta Rauls Hilbergs,118 plašāk savā grāmatā to iztirzā Helmuts Krausniks un Hanss Heinrihs Vilhelms,119 no kuriem pēdējais par šiem jautājumiem jau ir veicis izvērstāku analīzi.120 Tomēr arī viņa darbs noslēdzas ar Salaspils celtniecības fāzes beigām.

Arī divos Gertrūdes Šneideres darbos bieži ir pieminēta Salaspils nometne, kas darīts galvenokārt saistībā ar ebreju deportācijām no Vācijas. Tomēr autore arī min, ka Salaspils bijusi koncentrācijas nometne,121 kurā vēlāk nometināti arī latviešu polit-ieslodzītie un krievu karagūstekņi.122 Tā arī izmantota kā tranzīta nometne ebrejiem ceļā uz viņu iznīcināšanas vietām. Salaspils nometnē bijusi arī speciāla baraka bērniem. Šie bērni izmantoti medicīniskiem eksperimentiem, pie viņiem pārbaudot dažādu inžu iedarbību.123 Savā otrajā grāmatā G. Šneidere atkārto apgalvojumus par medicīniskiem eksperimentiem ar bērniem,124 kuri uz Salaspili atvesti 1943. gada sākumā.

Arī Eugens Kogons visu galveno uzmanību pievērsis atvestajiem ebrejiem no Vācijas. Viņa grāmatā ir divi konstatējumi, kas pārņemti no holokaustā izdzīvojušā Hansa Bērmana liecības: 1) Salaspils bijusi “iznīcināšanas nometne” (Vernichtungsla­ger), 2) nometnei cauri izgājis 15 000 cilvēku (domāti ebreji), no kuriem izdzīvojuši tikai 192.125 Ka Salaspils bijusi “iznīcināšanas nometne”, to apgalvo arī vācu autors Hainers Lihtenšteins, kurš atsaucas uz liecību, ko devis F. Jekelns nopratināšanā krieviem 1945. gada decembrī.126 Savukārt Bernhards Press atsaucas uz E. Kogona grāmatā rakstīto par 15 000 nogalinātiem cilvēkiem Salaspilī, vēl precizējot ar datumiem laik­posmu, kurā tas noticis.127

Arī jaunākajos darbos par ebreju iznīcināšanu Salaspils, tāpat kā agrāk, tiek minēta sakarā ar ebreju transportiem no Vācijas. Pēteris Longerihs arī apraksta plānus Rīgas tuvumā būvēt koncentrācijas nometni. Bez tam šis autors vēl piemin saraksti starp Berlīni un Ostlandes reihskomisariātu par “eitanāzijas” personāla sūtīšanu uz Rīgu, lai tur būvētu gāzes kameras.128

Salaspils nometni savā 2006. gadā izdotajā darbā par Latviju Otrajā pasaules karā apskata arī Valdis O. Lumans.129 Viņš izmantojis publicētos darbos pieejamo informāciju, pieņemot visu par patiesu. Tā, neskatoties uz nometnes formālo apzīmējumu “darba un audzināšanas nometne”, Lumans Salaspili apzīmē par koncentrācijas nometni, kas ieguvusi nāves nometnes slavu, līdzīgi kā Polijā Belzekas, Maidanekas un Sobiboras no­metnes, kurās cilvēku nāvēšana bijusi galvenā funkcija. Salaspilī nonāvēti 53 700 cilvēku. [220]

Sākot ar 1943. gadu, Latvijā izveidotas daudzas koncentrācijas nometnes, kā, piemē­ram, Mīlgrāvī, Strazdumuižā, Spilvē “Lentā”, Bišumuižā, Daugavpilī, Jelgavā, Madonā, Tukumā un Valmierā.

Salaspils nometni piemin arī Andrejs Angriks un Peters Kleins, rakstot par ebreju iznīcināšanas vietām Rīgā un tās apkārtnē. Kaut arī šeit priekšplānā ir no Vācijas deportētie ebreji, šie autori tomēr piemin, ka Salaspilī iekārtota darba audzināšanas nometne.130 Ne tikai par ebreju sūtīšanu uz Salaspili, bet arī par evakuēto baltkrievu ierašanos Salaspilī partizānu apkarošanas akcijas “Ziemas burvība” ietvaros vēl raksta Volfgangs Kurila.131 Tāpat arī jāpiemin Vācijā izdotais fotoalbums par cilvēku iznīcināšanas vietām, kurā minēti skaitļi par Salaspilī ieslodzītajiem – vai nu 7000, vai 10 000 cilvēku.132

No ārpus Latvijas tapušiem rakstiem, kuros ir skarta arī Salaspils nometnes tematika, būtu jāizceļ divi darbi. Pirmais no tiem ir Volfganga Šeflera un Diānas Šules redakcijā 2003. gadā Minhenē izdotā piemiņas grāmata par 1941.–1942. gadā no Vācijas, Austrijas un Čehoslovākijas uz Latviju deportētajiem ebrejiem. Šīs grāmatas pirmajā daļā speciāla nodaļa ir veltīta Salaspils nometnei, kas nosaukta par “balto elli”.133 Tomēr šai pētījumā ir izsekota tikai Salaspils celtniecības fāze, kad darbā iesaistīti galvenokārt bija tikai ebreji. Bez jau zināmajām detaļām par nometnes projektēšanu mēģināts arī noskaidrot darba procesā iesaistīto skaitu un viņu turpmāko likteni. Pēc grāmatas izdevēju aprēķiniem, Salaspils nometnes būvniecībā bija iesaistītas vismaz 1500 personas, šo skaitli uzskatot par drošu mazāko skaitu, jo strādnieku kopskaits varētu būt bijis arī lielāks. Upuru skaits, pēc autoru uzskata, droši būs bijis pāri 1000.134

Otrs nozīmīgais darbs ir 2006. gadā klajā nākusī A. Angrika un P. Kleina mono­grāfija par ebreju iznīcināšanu Rīgā, kas jāuzskata par līdz šim plašāko pētījumu ārpus Latvijas un kurā daudz vietas ir atvēlēts arī notikumiem Salaspils nometnē, pavisam 64 lappuses.135 Salaspilij veltītas četras nodaļas: “Salaspils nometnes plāni”, “Vācijas ebreju deportēšana uz Rīgu”, “Salaspils nometne: apcietinājuma vieta ar daudz funkci­jām”, “Vācu ebreji būvē Salaspili: no 1941. gada decembra līdz 1942. gada augustam”.

Pirmajā nodaļā par Salaspili autori tikai izseko lemšanas procesam, kas noveda pie celtniecības darbiem tieši Salaspilī. Šī nodaļa balstās uz jau agrāk pazīstamiem faktiem un dokumentiem, kurus ir izmantojuši arī citi autori, rakstot par ebreju deportācijām no Vācijas uz Latviju (piemēram, H. Vilhelms, P. Longerihs u.c.). Otrajā nodaļā visai plaši aprakstīta Vācijas ebreju ierašanās Latvijā, kā arī sīkāk minētas tās ebreju grupas, kuras nogādāja uz celtniecības darbiem Salaspilī.

Vērtējot pētniecības darbu par Salaspils nometni, kas veikts ārpus Latvijas, jāatzīst, kas šīs grāmatas trešā nodaļa ir jauns pienesums pētniecībā par vācu okupācijas lai­ku Latvijā. Nodaļa balstās uz dokumentiem, kas savākti dažādu zemju arhīvos, tuvāk izsekojot procesam, kurā Salaspils kļuva par “darba audzināšanas nometni”, vācu [221] Drošības policijas un SD centieniem saglabāt Salaspili savā neierobežotā pārvaldē un pārraudzībā, kā arī aprakstīts vācu dokumentos minētais Salaspilī ieslodzīto personu skaits. Netrūkst arī norādes uz akcijas “Ziemas burvība” ietvaros uz Salaspili atvestajām personām. Taču šīs grāmatas autori minētās nodaļas beigās arī atzīst, ka Salaspils no­metnes vēsture ar dažādajām apcietināto grupām tomēr vēl joprojām paliek nezināma.136 Šajā jautājumā ir iespējams pievienoties grāmatas autoru izteiktajam uzskatam.

Pēdējā A. Angrika un P. Kleina grāmatas nodaļā par Salaspili aprakstīts šīs no­metnes celtniecības posms un ebreji. Pēc autoru domām, būvniecības darbos varēja būt iesaistīts apmēram 1800 ebreju.137 Galvenajos vilcienos autori seko jau agrāk pa­zīstamajiem aprakstiem par celtniecības fāzi Salaspilī (piemēram, V. Šeflers un D. Šulle). Šīs nodaļas beigās grāmatas autori piesardzīgi pievienojas jau citur historiogrāfijā minētajam ieslodzīto kopskaitam – ka Salaspils nometnes pastāvēšanas laikā caur to būtu izgājušas 12 000 personas. A. Angriks un P. Kleins nenoraida uzskatu, ka blakus ebreju upuriem Salaspils nometnē bojā gājušas vēl 2000–3000 personas, pie tam ļoti liels varētu būt no Baltkrievijas nākušo bērnu upuru skaits. Tomēr šīs grāmatas autori noraida padomju historiogrāfijā izplatīto uzskatu, ka Salaspils esot bijusi lielākā “nāves nometne” Baltijā, kurā bojā gājušas 53 000 personas.138

Nobeidzot pārskatu par Rietumu vēsturnieku darbos rakstīto par Salaspils nomet­ni, nevar nepieminēt arī Latvijas autora Marģera Vestermaņa Vācijā publicēto rakstu “Nacionālsociālistu ieslodzījuma vietas un nāves nometnes okupētās Latvijas teritorijā, 1941–1945”.139 Pēc M. Vestermaņa domām, Salaspils neesot bijusi ne “paplašināts policijas cietums”, ne arī “darba audzināšanas nometne”, bet gan “koncentrācijas no­metne”, kas pakļauta Drošības policijas un SD komandierim Latvijā, ko esot atzinis pat SS reihsfīrers Heinrihs Himlers. Līdz 1942. gada pavasarim Salaspils esot bijusi “nāves nometne” no Vācijas atvestajiem ebrejiem. Tajā bijis līdz pat 5000 ebreju ieslodzīto, no kuriem nometnes darba režīmu pārdzīvojušas tikai 192 personas. Sākot ar 1942. gada 7. maiju, sākusies nometnes otrā fāze, kad tajā ievietotas latviešu apcietināto grupas. 1943. gada vasarā Salaspils kļuvusi par tranzītnometni Baltkrievijā un Latgalē par par­tizānu atbalstīšanu apcietinātajām personām. Sākot ar 1943. gadu, Salaspilī ievietoti arī latviešu dezertieri. To personu kopskaits, kas izgājis cauri Salaspilij, sasniedzis 25 000 cilvēku. Apcietinātie dzīvojuši 45 barakās.140

3. Mūsdienu Latvijas historiogrāfija

Salaspils nometnes tematikai ir veltītas publikācijas arī trimdā Rietumos, kā arī šis temats ir aprakstīts pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas Latvijā klajā nākušos da-žādos rakstos, publikācijās un cita veida izdevumos. No tiem jāizceļ bijušā Salaspils nometnes ieslodzītā Artura Neparta veikums, kurš publicējis ne tikai savas atmiņas, bet arī vienīgais no latviešu trimdas autoriem ir sarakstījis vispusīgu pārskatu par Salaspils [222] nometni, kas diemžēl tikai stipri saīsinātā veidā un ar izmaiņām oriģināltekstā ir publicēts ASV klajā nākušās “Latvju enciklopēdijas” kārtējā 4. sējumā 1990. gadā.141 Bez tam arī vēlākos gados A. Neparts ir bijis aktīvs dalībnieks diskusijās par Salaspils nometnes vēsturi,142 kas, sākot ar 20. gadsimta 90. gadu vidu, ir bijušas aktuālas Latvijā. Kopumā gan jākonstatē, ka tās vismaz līdz šim vairāk ir izpaudušās kā bijušo ieslodzīto atmiņu liecību apzināšana, populārzinātniska publicistika un polemika presē par atsevišķiem Salaspils nometnes vēstures jautājumiem, bet maz vai gandrīz nemaz nav sastopami zinātniski pētījumi par šo tēmu.143

No profesionāliem vēsturniekiem, kuri savos darbos nedaudz ir skāruši Salaspils no­metnes vēsturi, var minēt pazīstamo holokausta pētnieku ASV Itakas koledžas profesoru Andrievu Ezergaili, kurš savā 1996. gadā klajā nākušajā monogrāfijā “Holokausts vācu okupētajā Latvijā, 1941–1944”, vērā ņemot šī darba specifiku un balstoties uz atsevišķu aculiecinieku liecībām, tikai īsi ieskicē Salaspils nometnes celtniecības posmu un rak­sturo tajā pastāvošo režīmu, nepretendējot uz šīs tēmas dziļāku un vispusīgāku izpēti.144

Salaspils nometnes problemātikas ļoti konspektīvs izklāsts ir sniegts arī jau 1999. gada jūnijā ar Konrāda Adenauera fonda atbalstu Rīgā notikušās starptautiskās konferences “Divu diktatūru terora upuri Baltijas valstīs” nolasīto referātu krājumā. Lat­vijas vēsturniece Ilga Kreituse rakstā “Salaspils koncentrācijas nometne – propaganda un realitāte”, gan nenorādot vēstures avotus, uz kuriem tā balstījusies, mēģina izdalīt astoņas lielākās ieslodzīto grupas Salaspils nometnē, kā arī norāda uz nepieciešamību precizēt termina “nāves nometne” būtību un lietošanu turpmākajā totalitāro režīmu dar­bības izpētē. I. Kreituse skar arī jautājumu, kas saistīts ar “upura” jēdziena attiecināšanu uz Salaspils nometnē nonākušajiem bērniem, aicinot novērst tāda veida diskusijas, kas robežojas ar ētikas normu pārkāpšanu un dziļi aizskar patieso upuru jūtas, bet vienlaikus ļauj ar tām spekulēt.145

Atsevišķai Salaspils nometnes vēstures lappusei – Baltkrievijas un Krievijas Ļeņin-gradas un Kaļiņinas apgabalu bērnu nonākšanai Salaspilī un to vēlākajam likte­nim – ir veltīts 2003. gadā notikušo Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultātes XIII starptautisko zinātnisko lasījumu “Vēsture: Avoti un cilvēki” rakstu krājumā ievietotais mūsdienās Izraēlā dzīvojošā vēstures doktora Ārona Šneijera raksts “Viņi kļuva par latviešiem? Vai... vāciešiem?”. Autors, izmantojot atsevišķus Yad Vashem arhīva Jeru­zalemē dokumentus, parāda no Krievijas evakuēto un Salaspilī bijušo mazgadīgo bērnu adoptēšanu vai nosūtīšanu uz bērnunamiem, bet lielāko bērnu iesaistīšanu lauksaimnie­cības darbos zemnieku saimniecībās. Ā. Šneijers secina, ka, neskatoties uz atsevišķu saimnieku cietsirdīgo izturēšanos pret šiem bērniem, lielākajai daļai no viņiem dzīves apstākļi te bija nesalīdzināmi labāki kā Salaspils nometnē. Tajā pašā laikā Ā. Šneijers nekritiski atkārto padomju historiogrāfijas tēzes par Salaspilī nonākušajiem 12 000 un no tiem bojā gājušajiem 7000 bērniem, vairākkārt pārspīlējot bērnu patieso skaitu.146 [223] Mūsdienu Latvijas historiogrāfijā par Salaspils nometni īpaši ir jāizdala “Latvijas Okupācijas muzeja gadagrāmatā 2000: Komunistu un nacistu jūgā” publicētais vēsturnieka Heinriha Stroda pētījums “Salaspils koncentrācijas nometne (1941. gada oktobris – 1944. gada septembris)”, kurā autors gan cenšas lauzt daudzus padomju stereotipus, taču nereti dara to pavirši un haotiski, pietiekami neiedziļinoties nacistis­kās Vācijas soda nometņu sistēmā, kā arī bieži vien neprecīzi atstāsta un interpretē mūsdienās pieejamos vēstures avotus, tādējādi vairākus jautājumus (nometnes statuss, ieslodzītie, apsardze u.c.) atstājot pusatbildētus vai neatbildētus vispār. Tā rezultātā šī publikācija gan parāda atsevišķus mazāk zināmus aspektus Salaspils nometnes pa­stāvēšanas vēsturē, taču vienlaikus rada jaunas neskaidrības. H. Strods iedala Salaspils nometnes funkcionēšanu trijos posmos: 1) iznīcināšanas (nāves) nometne (1941. gada beigas – 1942. gada vidus); 2) darba nometne (1942. gada vidus – 1943. gada ziema); 3) tranzītnometne (1943. gada ziema – 1944. gada rudens). Autors uzskata, ka ieslodzīto kopskaits Salaspilī sasniedzis 12 000 cilvēku, no kuriem 2000 gājuši bojā.147

Pret šādu iedalījumu kritisks ir A. Ezergailis, kurš savā 2001. gadā “Latvijas Kara muzeja gadagrāmatā” publicētajā recenzijā kā nepieņemamu padomju klišeju atkārtojumu nosauc H. Stroda mēģinājumu Salaspils nometnes pirmo (ebreju) posmu raksturot kā “iznīcināšanas (nāves) nometni”, kā argumentu minot to, ka pat Salaspili pārdzīvojušo ebreju atmiņu publikācijas apgāž H. Stroda apgalvojumu, ka šajā laikā “nevienam ebrejam nebija cerību no ieslodzījuma izkļūt brīvībā”. A. Ezergailis arī norāda uz recenzējamās publikācijas autora pārlieku aizraušanos ar blakus tematiem, kurus tas nepārvalda, nepietiekamu pieejamo avotu izmantošanu un analīzes trūkumu, kā arī izvirza pamatotu jautājumu, no kura brīža ir iespējams runāt par Salaspils nometnes pastāvēšanu – vai no 1941. gada decembra, kad tur bija uzcelta tikai viena baraka, vai arī no 1942. gada vidus, kad to apjoza ar dzeloņstiepļu žogu.148

H. Stroda Salaspils nometnes vēstures apraksts pavisam īsi atkārtots arī 2005. gadā izdotajā Latvijas vēsturnieku Dainas Bleieres, Ilgvara Butuļa, Ineša Feldmaņa, Aivara Strangas un Antonija Zundas apkopojoša rakstura darbā “Latvijas vēsture: 20. gadsimts”, kas izraisīja plašas diskusijas par šo nometni, lai gan diskusiju pamatā mazāk bija grāmatā paustā informācija par Salaspili, bet vairāk tās saturā lietotais “paplašinātā policijas cietuma un darba audzināšanas nometnes” nosaukums.149

Attiecībā uz pēdējo savu viedokli izteicis arī bijušais Salaspils nometnes ieslodzītais A. Neparts. Viņš kā lielu trūkumu norāda to, ka šajā darbā nav pateikts tas, kas “bija zināms katram, kurš šajā nometnē bija ieslodzīts, kā arī atradies līdzīgās nometnēs Vācijā, ka būtībā šī bija arī koncentrācijas nometne, kura bija celta un darbojās tāpat kā KZ nometnes Vācijā. To nepateikt Latvijas vēsturē ir neattaisnojami.”150

Tajā pašā gadā dienasgaismu ieraudzīja arī grāmatas “Latvijas vēsture: 20. gad­simts” otrais papildinātais izdevums, kurā tika lietots gan Salaspils “paplašinātā policijas [224] cietuma un darba audzināšanas”, gan arī “koncentrācijas” nometnes nosaukums. Sniegta arī norāde uz iepriekšminēto H. Stroda “plašu pētījumu par Salaspils nometni”, atkārtojot tajā pausto, ka padomju perioda historiogrāfijā par Salaspili ir radīti daudzi mīti.151

Arī jaunākajā D. Bleieres, I. Butuļa, I. Feldmaņa, A. Strangas un A. Zundas sa­rakstītajā un 2008. gadā klajā nākušajā citā apkopojoša satura grāmatā “Latvija Otrajā pasaules karā (1939–1945)” jau daudz uzmanīgāk ir paskaidrots, ka par “paplašinātu policijas cietumu un darba audzināšanas nometni” Salaspili ir dēvējušas vācu iestādes, kā arī ir izteikts uzskats, ka pēc būtības to var raksturot kā koncentrācijas nometni, ja ar to saprot Salaspilī valdošos necilvēciskos dzīves apstākļus un ieslodzīto beztiesīgumu. Kā koncentrācijas nometne Salaspils tagad tiek apzīmēta arī parakstā zem šajā grāmatā ievietotās nometnes fotogrāfijas.152

Kopsavilkums

Tā kā Salaspils nometnes administratīvā dokumentācija līdz mūsdienām nav saglabā­jusies, kā galvenie vēstures avoti šīs tēmas izpētē izmantojami daudzi nacionālsociālis­tiskās Vācijas pārvaldes un represīvo iestāžu dokumenti, kas izkaisīti dažādos fondos Vācijas Federālajā arhīvā, Latvijas Valsts vēstures arhīvā, Krievijas Valsts kara arhīva Trofeju dokumentu nodaļā un citur. Pētniecības darbā svarīgi ir pēckara tiesu izmeklēša­nas materiāli Vācijas Federālā arhīva Ludvigsburgas nodaļā, it īpaši Hamburgas Valsts arhīvā (tiesu prāvas pret O. H. Tekemeieru 1951. gadā un G. K. Maivaldu 1978. gadā), kā arī izmeklēšanas materiāli pret K. Kalēju ASV, Kanādā, Austrālijā, Lielbritānijā un Latvijā.

Īpaši uzmanīgi jāizvērtē padomju izcelsmes dokumenti – kara beigās izveidotās Latvijas PSR Ārkārtējās komisijas materiāli un pēc kara Latvijas PSR Valsts drošības komitejas tiesāto bijušo Salaspils nometnes apsargu un ieslodzīto krimināllietas, kā arī 1946. gada F. Jekelna tiesas prāvas materiāli Latvijas Valsts arhīvā, Krievijas Federācijas Valsts arhīvā un Krievijas Federālā drošības dienesta Centrālajā arhīvā. Šos avotus papildina arī daudzas – gan publicētas, gan lielākoties nepublicētas – bijušo Salaspils ieslodzīto atmiņu liecības, kas mūsdienās visvairāk ir pieejamas Latvijas Nacionālās bibliotēkas rokrakstu fondā un Latvijas Kara muzejā, pie tam bieži vien tās ir atšķirīgas at­karībā no to tapšanas – padomju totalitārisma vai Rietumu demokrātiju dzīves apstākļos.

Salaspils nometnes vēstures pētniecībā svarīgi ir izprast arī līdzšinējās historio-grāfijas devumu šīs tēmas izpētē. Ne padomju, ne mūsdienu Krievijas historiogrāfijā, kur sastopamas daudzas propagandas nolūkos radītas publikācijas, nav atrodams neviens atsevišķs plašāks pētījums par Salaspili. Gan tūlīt pēc Otrā pasaules kara beigām sarakstītajos darbos un 60.–70. gadu propagandas izdevumos, gan pēdējos gados publicētos atsevišķos dokumentu krājumos un grāmatās ir lielākoties nekritiski atkārtoti Latvijas PSR Ārkārtējās komisijas 1945. gada atzinumi par 53 700 (kopā ar [225] filiālēm – 100 000) civiliedzīvotāju iznīcināšanu Salaspilī; par te ieslodzītiem 12 000 un nogalinātiem 7000 bērniem, no kuriem izsūkts 3500 litru asiņu.

Rietumu historiogrāfijas kopīga iezīme ir tā, ka pētniecības darbā tā galvenokārt ir pievērsusies Salaspils nometnes celtniecības fāzei no 1941. gada rudens līdz 1942. gada vasarai, attēlojot tajā iesaistīto no citām Eiropas valstīm uz Latviju deportēto ebreju likteni. Rietumu vēsturnieku darbos līdz šim nepietiekami ir atklāti pārējie posmi Salaspils nometnes pastāvēšanas vēsturē, atsevišķos gadījumos nekritiski ir atkārtoti padomju historiogrāfijā minētie apšaubāmas izcelsmes fakti un skaitļi. Rietumu vēstures zinātnē tikai pamazām un fragmentāri tiek integrēti arī Latvijas vēsturnieku jaunākie pētījumi par Latviju nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas laikā, arī jaunākās atziņas par Salaspils nometni.

Starp dažāda veida publikācijām, kas nākušas klajā Latvijā pēc tās valstiskās neatkarības atjaunošanas, dominē bijušo ieslodzīto atmiņu liecības, populārzinātniska publicistika un polemika presē par atsevišķiem ar Salaspils nometni saistītiem vēstures jautājumiem, bet maz vai gandrīz nemaz nav sastopami zinātniski pētījumi par šo tēmu. Pēdējo gadu diskusijās par Salaspils nometni, kas ir bijušas aktuālas gan sabiedriskajā domā, gan akadēmiskajās aprindās, kā galvenais ir izvirzījies jautājums – vai Salaspils nometne būtu apzīmējama par koncentrācijas nometni, kādu to pēc būtības atceras daudzi bijušie tās ieslodzītie, vai arī par “paplašināto policijas cietumu un darba audzi­nāšanas nometni”, kāda tā bija atbilstoši nacionālsociālistiskās Vācijas pārvaldes iestāžu priekšstatiem un lēmumiem attiecībā uz šīs nometnes statusu.

Zinātniskajā publikācijā “Salaspils nometne: vēstures avoti un historiogrāfiskais materiāls” apzinātie un analizētie vēstures avoti un literatūra parāda vācu pārvaldes dokumentu fragmentārismu vai trūkumu, padomju izcelsmes avotu apšaubāmo uz­ticamības pakāpi, bijušo Salaspils nometnes ieslodzīto atmiņu lielāku vai mazāku subjektivitāti un pretrunīgumu, kā arī dažādo historiogrāfijas skolu atšķirīgo Salaspils nometnes traktējumu un līdzšinējo ieguldījumu šīs tēmas izpētē un ļoti pretrunīgo Salaspils nometnes tēlu mūsdienu sabiedrības vēsturiskajā apziņā. Tomēr, pārvarot daudzas iepriekš minētās grūtības, vēsturniekiem ir pamats un iespējas nākotnē radīt pēc iespējas objektīvu un vispusīgu vēstures pētījumu un paust mūsdienīgu skatījumu par Salaspils nometnes vēsturi.

Atsauces un komentāri

  • [1] Kangeris, K., Neiburgs, U., Vīksne, R. Salaspils nometne nacionālsociālistiskās Vācijas administrā­cijas plānos un soda nometņu tipoloģijā (1941–1942) // Latvijas vēsture 20. gadsimta 40.–90. gados (Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 21. sēj.). – Rīga, 2007, 216. lpp.
  • [2] Bleiere, D., Butulis, I., Feldmanis, I., Stranga, A., Zunda, A. Latvija Otrajā pasaules karā (1939–1945). – Rīga, 2006, 265. lpp.
  • [226]
  • [3] Vācijas Federālais arhīvs (Bundesarchiv-Berlin; turpmāk – BA-B), R 92/8, R 92/451 u.c.
  • [4] BA-B, R 91.
  • [5] BA-B, R 90.
  • [6] BA-B, NS 7/368, NS 7/380.
  • [7] BA-B, NS 19/369 u.c.
  • [8] BA-B, R 6.
  • [9] BA-B, R 58/220 u.c.
  • [10] Krievijas Valsts kara arhīvs (Российский Государственный военный архив), 504.k f., 2. apr., 8. l., “Salaspils koncentrācijas nometne”.
  • [11] Igaunijas Valsts arhīvs (Eesti Riigiarhiivi), R 819. f., 2. apr., 3. l.
  • [12] Latvijas Valsts vēstures arhīvs (turpmāk – LVVA), P 69. f., 3. apr., 39. l.; 5. apr., 7. l.
  • [13] Turpat, P 70. f., 5. apr., 38. l.
  • [14] Turpat, P 71. f., 1. apr., 2. l.
  • [15] Turpat, P 82. f., 1. apr., 20., 31., 39. l.
  • [16] Turpat, P 952. f., 3., 10. l.
  • [17] Turpat, 5213. f., 5. apr.
  • [18] Turpat, P 83. f.; P 999. f.; 1376. f.
  • [19] Latvijas Okupācijas muzejs (turpmāk – LOM), Gunāra Tamsona mape, Aleksandra Plensnera mape.
  • [20] LVVA, P 132. f. “Latvijas PSR Ārkārtējā komisija”.
  • [21] Krievijas Federācijas Valsts arhīvs (Государственный архив Российскoй Федерации) (turp­māk – ГАРФ), R 7021. f., 93. apr. “PSRS Valsts Ārkārtējā komisija”.
  • [22] Vēsturnieks Jevgeņijs Tarle, inženieris Boriss Vedeņejevs, ārsts Nikolajs Burdenko, agronoms Trofims Lisenko, jurists I. Traiņins, rakstnieks Aleksejs Tolstojs, lidotāja Padomju Savienības Varone Valentina Grizodubova, Kijevas un Galīcijas metropolīts Nikolajs un tikai divi padomju un partijas funkcionāri – Vissavienības Centrālās arodbiedrību padomes pirmais sekretārs Nikolajs Šverņiks un VK(b)P Ļeņingradas pilsētas komitejas sekretārs Andrejs Ždanovs.
  • [23] LVVA, P 132. f., 29. apr., 2. l., 3. lp.
  • [24] Latvijas Valsts arhīvs (turpmāk – LVA), PA-101. f., 3. apr., 7. l., 14., 15. lp.
  • [25] Turpat, 183. lp.
  • [26] Sakse, A., Sudrabkalns, J. Par vācu fašistisko briesmoņu zvērībām Padomju Latvijā. – Rīga, 1945.
  • [27] LVVA, P 132. f., 29. apr., 2. l., 15. lp.
  • [28] ГАРФ, R 7021. f., 93. apr., 2406. l., 75. lp. o.p.
  • [29] Turpat, 46. lp. o.p.
  • [30] Turpat, 56. lp.
  • [31] Šis fakts bez komentāriem minēts: РочкоИ. Жертвы, спасенные и спасатели // Холокост в Латгалии. – Даугавпилс, [b.g.], c. 131.
  • [32] LVVA, P 132. f., 30. apr., 31. l., 6. lp.
  • [33] Vācu fašistisko iebrucēju un to līdzdalībnieku pastrādāto noziegumu konstatēšanai un izmeklēšanai ieceltās Valsts Ārkārtējās komisijas ziņojums par vācu iebrucēju noziegumiem Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā. – Rīga, 1945.
  • [34] Sk. aktu “О преступлениях немецких захватчиков на территории Латвийской Советской Со­циалистической Республики”, Нюрнбергский процесс над главными немецкими военными преступниками. Cборник материалов в семи томах. Том IV. – Mocквa, 1959, c. 92–106.
  • [227]
  • [35] Kļaviņš, J. Kā vācu okupanti un latviešu buržuāziskie nacionālisti izpostīja Latviju. – Rīga, 1946, 14. lpp.
  • [36] LVVA, P 132. f., 30. apr., 38. l., 10. lp.
  • [37] Turpat, 11. lp.
  • [38] Šis gadījums tiek izmantots arī daudzās citās publikācijās par Salaspils nometni, t.sk.: Tiesas prā­va: par vācu-fašistisko iebrucēju ļaundarībām Latvijas, Lietuvas un Igaunijas Padomju Sociālistisko Republiku teritorijās. – Rīga, 1946, 18., 19. lpp.
  • [39] LVVA, P 132. f., 30. apr., 5. l., 4. lp., 5. lp. o.p.
  • [40] Turpat, 26. l., 116.–119. lp.
  • [41] 1945. gada 23. oktobrī E. Jakovļevu arestēja, 1950. gadā Sevišķā apspriede piesprieda viņai piespiedu ārstēšanos.
  • [42] LVVA, P 132. f., 30. apr., 26, l., 111.–115. lp.; citēts pēc: Mēs apsūdzam: Dokumenti un materiāli par hitlerisko okupantu un latviešu buržuāzisko nacionālistu ļaundarībām Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā, 1941–1945. – Rīga, 1965, 179.–182. lpp.
  • [43] Vācijas Federālā arhīva Ludvigsburgas nodaļa (BA-Aussenstelle Ludwigsburg), bijusī Zentrale Stelle der Landesjustizverwaltungen.
  • [44] Spriedums Oto Heinriha Tekemeiera lietā ir publicēts: Justiz und NS-Verbrechen, Bd. IX. – Amsterdam, 1972.
  • [45] Langericht Hamburg (37) 3/76.
  • [46] Hamburgas Valsts arhīvs (Staatsarhiv Hamburg), 213-12. Staatsanwaltschaft Landgericht – NSG–0041.
  • [47] Decision of the Imigration Judge of United States Department of Justice, 01.11.1988.; Report of the Investigations of War Criminals in Australia. – Canberra, 1993, pp. 110–112.
  • [48] Darbību apraksts, par kurām tiek apsūdzēts Konrāds Alfrēds Kalējs un par kurām tiek prasīta iz­došana. – LR Ģenerālprokuratūra, Krimināllieta nr. 812007099.
  • [49] LVA, 1986. f. “Latvijas PSR VDK par sevišķi bīstamiem pretvalstiskiem noziegumiem apsūdzēto personu krimināllietas”.
  • [50] Turpat, 1. apr., 42918. l.
  • [51] Turpat, 37641. l.
  • [52] Turpat, 39603. l.
  • [53] Turpat, 667. l.
  • [54] Nevar piekrist vēsturniekam H. Strodam, kurš bijušos Salaspils ieslodzītos – Oskaru Bērziņu un Jāni Šalkovicu pieskaita pie nometnes administrācijas. – Sk.: Strods, H. Salaspils koncentrācijas nometne (1941. gada oktobris – 1944. gada septembris) // Latvijas Okupācijas muzeja Gadagrāmata 2000: Komunistu un nacistu jūgā. – Rīga, 2001, 101. lpp.
  • [55] Salīdzināšanai jāmin, ka pēc Otrā pasaules kara Vācijas Federatīvajā Republikā tiesātie G. Maivalds un O. Tekemeiers tika sodīti tikai ar 4–8 gadu ilgu cietumsodu, kaut arī viņu loma un izdarītie no­ziegumi Salaspils nometnē bija daudz lielāki.
  • [56] LVA, 1986. f., 1. apr., 21243. l., 50. lp.
  • [57] Turpat, 51. lp.
  • [58] Pētera Ašaka lietu izskatīja Latvijas PSR IeTK karaspēka Kara tribunāls un saskaņā ar 1943. gada 19. aprīļa PSRS AP Prezidija dekrēta 2. daļu piesprieda viņam 15 gadus katorgas darbos, 5 gadus tiesību ierobežošanu, kā arī mantas konfiskāciju. – LVA, 1986. f., 1. apr., 21243. l., 70. lp.
  • [228]
  • [59] Arnolds Killers sūdzībā PSRS ģenerālprokuroram 1957. gada maijā rakstīja, ka iepriekšējās izmek­lēšanas laikā, lai atbrīvotos no mokošās pazemošanas, viņš parakstījis visu, ko izmeklētājs no viņa gribējis “izspiest”. A. Killers uzskatīja, ka arī tiesas sēdē nav jēgas protestēt. – LVA, 1986. f., 1. apr., 21334. l., 121. lp.
  • [60] Turpat, 6217. l., 217. lp.
  • [61] Turpat, 6768. l., 268. lp. o.p.
  • [62] Turpat, 6217. l., 35. lp. o.p.
  • [63] Vairāki Arāja komandas dalībnieki arī paši kādu laiku atradās nometnē ieslodzīto statusā, piemēram, Ādolfs Balbars (LVA, 1986. f., 1. apr., 1335. l.), Vasilijs Terentjevs (LVA, 1986. f., 1. apr., 1154. l.), Arnolds Čereško (LVA, 1986. f., 1. apr., 283. l.), Rūdolfs Rozbahs (LVA, 1986. f., 1. apr., 2782. l.).
  • [64] Krievijas Federālā drošības dienesta Centrālais arhīvs (Центральный архив Федеральной службы безопасности России), krimināllieta nr. H-18313.
  • [65] Tiesas prāva: par vācu-fašistisko iebrucēju ļaundarībām Latvijas, Lietuvas un Igaunijas Padomju Sociālistisko Republiku teritorijās, 10. lpp.
  • [66] Turpat, 110. lpp.
  • [67] Turpat, 18. lpp.
  • [68] Fleming, G. Hitler und die Endlösung. “Es ist des Führers Wunsch…”. – Frankfurt a.M. und Berlin, 1987, S. 110.
  • [69] F. Jekelna nopratināšanas protokola izraksts par Salaspili arī atrodams internetā. Pieejams: http://www.nizkor.org/ftp.cgi/camps/ftp.py?camps//salaspils/jeckeln-interrogation.1245
  • [70] Fleming, G. Hitler und die Endlösung .., S. 113.
  • [71] Grāmatas “Latviešu tautas cīņa Lielajā Tēvijas karā” autori gan nekomentē šo apgalvojumu, tikai norāda, ka čigāni šauti Saldus, Ludzas apkārtnē, Jaunsaulē un arī Salaspilī. – Latviešu tautas cīņa Lielajā Tēvijas karā (1941.–1945.). – Rīga, 1966, 212. lpp.
  • [72] Tiesas prāva: par vācu-fašistisko iebrucēju ļaundarībām Latvijas, Lietuvas un Igaunijas Padomju Sociālistisko Republiku teritorijās, 59. lpp.
  • [73] Turpat, 20. lpp.
  • [74] LVA, 185. fonds “Dokumenti par Lielā Tēvijas kara dalībniekiem”.
  • [75] Latvijas Kara muzejs (turpmāk – LKM), II pasaules kara vēstures nodaļa, 320., 321., 323., 324. kaste.
  • [76] LOM, Aleksandra Strautmaņa mape.
  • [77] Vēstules nākamībai. Latvijas komunistiskās pagrīdes cīnītāju pirmsnāves atvadas. Dokumentu krājums (1941–1945) / Sast. M. Vestermanis. – Rīga, 1963, 18.–20. lpp.; Ienaidnieka aizmugurē. Okupētās Latvijas koncentrācijas nometņu un cietumu politisko ieslodzīto, Latvijas partizānu un frontes izlūku vēstules Lielā Tēvijas kara laikā / Sast. A. Ūdre. – Rīga, 1987, 17.–89. lpp.
  • [78] Hūvera institūta arhīvs Stenfordā, ASV (Hoover Institution on War, Revolution and Peace Archives, Stanford), Latviešu Centrālā komiteja, 1. kaste.
  • [79] Latvijas Nacionālā bibliotēka (turpmāk – LNB), Kārļa Sausnīša rokrakstu fonds, Nr. RXA 355.
  • [80] K. Buša, J. Kronīša, A. Leles, J. Riekstiņa, A. Rupeika, M. Treides u.c. atmiņas. – LNB, Nr. RXA 355.
  • [81] A. Cīrules, E. Dreva, A. Gribuļa, J. Jurāna, M. Rūses, J. Sūnas u.c. atmiņas. – LNB, Nr. RXA 355.
  • [82] LKM, II pasaules kara vēstures nodaļa, 320., 321., 324., 328. kaste.
  • [83] Vēsturnieks H. Strods ir uzsvēris nepieciešamību “apbruņoties ar visiem pieejamiem avotu veidiem un literatūru, to visu pēc iespējas pilnīgāk izvērtējot”, taču pats no vairāk nekā 60 atmiņām LKM ir izmantojis tikai vienas – J. Štāla rakstīto par Salaspils nometnes likvidēšanu, bet no K. Sausnīša fonda [229] LNB nevienu, kaut arī tās ir brīvi pieejamas pētniecībā. – Sk.: Strods, H. Salaspils koncentrācijas nometne (1941. gada oktobris – 1944. gada septembris) .., 105. lpp.
  • [84] Ēlerts, A. Manas atmiņas par nacionālās pretestības kustību otrā pasaules kara laikā, par Latviešu nacionālo Savienību un nelegālo laikrakstu “Tautas balss”. – LKM, Inv. nr. 5-804-DK/p; Neparts, A. Atmiņas par okupācijas laiku (1940.–1945.). – LKM, Inv. nr. 5-602-DK/p; Rutks, V. Viņš izturēja. – LKM, Inv. nr. 5-421-DK/p. u.c.; LOM, Arnolda Bērziņa mape, Artura Neparta mape u.c.
  • [85] Riekstiņš, V. Atmiņas par cietumos un koncentrācijas nometnēs pavadīto laiku. – Muzejs “Ebreji Latvijā”, III/188,5.
  • [86] Gereiša, B. Ko par Salaspili stāstīja Miervaldis Birze // Diena, 2005, 5. marts.
  • [87] Lase, I. Nacionālās pretestības kustības dalībnieces atmiņas. Rīga, 1997. – LKM, Inv. nr. 5-425-DK/p.
  • [88] Vācu fašistisko iebrucēju un to līdzdalībnieku pastrādāto noziegumu konstatēšanai un izmeklēšanai ieceltās Valsts Ārkārtējās komisijas ziņojums par vācu iebrucēju noziegumiem Latvijas PSR. – Rīga, 1945; Mēs apsūdzam .., 109.–113., 168.–182. lpp. (1967. gadā grāmata izdota arī krievu valodā); Лат­вия пoд игом нацизма. Cборник apхивных документов. – Mocквa, 2006, c. 78–109; Преступления нацистов и их пособников в Прибалтикe (Латвия) 1941–1945. Документы и свидетельства / Cocт. В. Гущин. – Ригa, 2007, c. 127–139.
  • [89] Нюрнбергский процесс над главными немецкими военными преступниками .., c. 92–106.
  • [90] Nirnbergas dokuments: USSR-41 (nav publicēts oficiālā izdevumā).
  • [91] Der Prozess gegen die Hauptkriegsverbrecher vor dem Internationalen Militärgerichtshof. Nürnberg 14. November 1945 – 1. Oktober 1946. Bd. 1. – Nürnberg, 1947, S. 54.
  • [92] Plensners, A. Informācija par Latviešu leģionu. – Pinneberga, 1949, 25. lpp.; Bangerskis, R. Mana mūža atmiņas. IV grām. – Kopenhāgena, 1960, 444.–446. lpp.; Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā. IV sēj. – Västerås, 1976, 277. lpp.
  • [93] Biezais, H. Latvija kāškrusta varā: Sveši kungi – pašu ļaudis. – Mežābele [ASV], 1992, 335.–338. lpp.; Siliņš, L. Latvieši Štuthofas koncentrācijas nometnē 1942–1945. – Rīga, 2003, 130.–135. lpp.
  • [94 Kangeris, K., Neiburgs, U., Vīksne, R. Salaspils nometne nacionālsociālistiskās Vācijas administrācijas plānos un soda nometņu tipoloģijā (1941–1942), 234.–245. lpp.; Neiburgs, U. Salaspils paplašinātais policijas cietums un darba audzināšanas nometne nacionālsociālistiskās Vācijas okupētajā Latvijā // Akadēmiskā Dzīve, 2007, 44. nr., 50., 51. lpp.
  • [95] Salaspils nāves nometnē. Atmiņu krājums / Red. K. Sausnītis. 1.–3. izdevums. – Rīga, 1962, 1963, 1973 (1964. un 1982. gadā grāmata izdota arī krievu valodā); Reiz cēlās strēlnieks sarkanais. Atmiņu un dokumentu krājums par latviešu tautas bruņoto cīņu pret fašistiskajiem iebrucējiem. II sēj. – Rīga, 1971, 253.–267. lpp.; Панизник C. Oсвейская трагедия. Kнига народной памяти. – Mинск, 1992; Тимощенко Л. Дети и война. – Даугавпилс, 1999, c. 213–244; Сырцов И. Мы прошли дорогами страданий. Сборник воспоминаний. – Резекне, 2006, с. 71–171; Быль о Саласпилсе / Ред.-сост. И. Гусев. – Рига, 2007, u.c.
  • [96] Raudziņš, Dž. Starp cietumu un brīvību // Austrālijas Latvietis, 1956, 4. februāris – 24. marts; Ne­parts, A. Atmiņas par okupācijas laiku (1940–1945) // Latvijas Vēstnesis, 1999, 4. augusts – 2. sep­tembris; Rutks, V. No koncentrācijas nometnes – vācu bruņotajos spēkos // Karakalps. – Rīga, 2002, 31.–76. lpp., u.c.
  • [97] Katz, J. One Who Came Back. – New York, 1973; Winter, A. The Ghetto of Riga and Continuance. A Survivor’s Memoir. – [B.v.], 1998, u.c.
  • [98] Padomju Jaunatne, 1944, 16. novembris.
  • [230]
  • [99] Cīņa, 1944, 21. decembris.
  • [100] Padomju Jaunatne, 1944, 11. novembris.
  • [101] Turpat, 1946, 16. janvāris.
  • [102] Sakse, A., Sudrabkalns, J. Par vācu fašistisko briesmoņu zvērībām Padomju Latvijā. – Rīga, 1945.
  • [103] Turpat, 53., 54. lpp. – Latvijas PSR Ārkārtējās komisijas materiālos minēts, ka D. Saksonam asinis ņemtas divas reizes. – Mēs apsūdzam .., 177., 178. lpp.
  • [104] ДмитриевЮ. Это было в Саласпилсе // Советская Латвия, 1959, 27 сентябрь – 2 октябрь; Armane, S. Pirms 18 gadiem…(Atmiņas par fašistu varas darbiem Salaspils koncentrācijas nometnē) // Cīņa, 1960, 6. februāris; Kļaviņš, J. Lai tas vairs nekad neatkārtotos // Cīņa, 1960, 11. marts; Lelis, A. Tā ir vislielākā apsūdzība karam // Rīgas Balss, 1960, 9. maijs; Zekunde, V. Arī tā bija cīņa // Rīgas Balss, 1960, 6. jūlijs, u.c.
  • [105] Izvestnijs, V., Bistrovs, J. Fakti un dokumenti apsūdz // Salaspils nāves nometnē. Atmiņu krājums. 2. izd. – Rīga, 1963, 5.–36. lpp.; 3. papildinātā izdevuma ievada autors ir V. Izvestnijs.
  • [106] Salaspils. – Rīga, 1974, 5., 6. lpp.
  • [107] Drīzulis, A., Tizenberga, R. Latvijas PSR Padomju Savienības Lielā Tēvijas kara laikā (1941–1945). – Rīga, 1954, 32., 33. lpp.; Latviešu tautas cīņa Lielajā Tēvijas karā (1941.–1945.), 202.–205. lpp.; Latvijas PSR vēsture. III sēj. – Rīga, 1959, 431., 432. lpp.
  • [108] Latvijas PSR vēsture. II sēj. – Rīga, 1986, 182. lpp.
  • [109] LVVA, P 132. f., 30. apr., 5. l., 25.–29. lp.; 27. l., 22.–40., 51.–57. lp.; ГАРФ, R 7021. f., 93. apr., 52. l., 2.–23. lp.
  • [110] Ērglis, Dz. Padomju karagūstekņu nometnes nacistu okupētajā Latvijā: Historiogrāfijas apskats // Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls, 2005, 3. nr., 84.–105. lpp.
  • [111] Голышкина Т., Макаров В. “Дайте мне напиться крови” // Родина, 2005, No 7, c. 19–22.
  • [112] Крысин М. Латышский легион СС: вчера и сегодня. – Москва, 2006, c. 66–80; Kpыcин M. Прибалтийcкий фашизм. Иcтория и совpеменность. – Mocквa, 2007, c. 209–219.
  • [113] Преступления нацистов и их пособников в Прибалтикe (Латвия) 1941–1945, c. 12, 13.
  • [114] Быль о Саласпилсе. – Рига, 2007.
  • [115] Саксе A., Cудрабкалнс Я. Палачи и жертвы. О зверствах гитлеровских нацистов и их пособников в Латвии. – Рига, 2007.
  • [116] Kaufmann, M. Churbn Lettland. Die Vernichtung der Juden Lettlands. – München, 1947, Konstanz, 1999, S. 139–140.
  • [117] Reitlinger, G. Die Endlösung. Hitlers Versuch der Ausrottung der Juden Europas 1939–1945. – Berlin, 1979, S. 103.
  • [118] Hilberg, R. Die Vernichtung der europäischen Juden. Bd. 2. – Frankfurt am Main, 1990, S. 369.
  • [119] Krausnick, H., Wilhelm, H. H. Die Truppe des Weltanschauungskrieges. Die Einsatzgruppen der Sicherheitspolizei und des SD 1938–1942. – Stuttgart, 1981, S. 609–611.
  • [120] Wilhelm, H. H. Die Einsatzgruppe A der Sicherheitspolizei und des SD 1941/42. – Frankfurt am Main u.a., 1996, S. 127–131.
  • [121] Schneider, G. Journey into Terror. Story of the Riga Ghetto. – New York, 1979, p. 16.
  • [122] Turpat, 60. lpp.
  • [123] Turpat.
  • [124] The Unfinished Road. Jewish Survivors of Latvia Look Back / Collected and ed. by Gertrude Schnei­der. – New York; Westport; London, 1991, p. 190. [231]
  • [125] Kogon, E. Der SS-Staat. Das System der deutschen Konzentrationslager. – München, 1977, S. 243, 244.
  • [126] Lichtenstein, H. Himmlers grüne Helfer. Die Schutz- und Ordnungspolizei im “Dritten Reich”. – Köln, 1990, S. 43.
  • [127] Press, B. Judenmord in Lettland 1941–1945. – Berlin, 1992, S. 119.
  • [128] Longerich, P. Politik der Vernichtung. Eine Gesamtdarstellung der nationalsozialistischen Judenver­folgung. – München; Zürich, 1998, S. 461, 462.
  • [129] Lumans, V. O. Latvia in World War II. – Fordham University Press, 2006, pp. 255–259.
  • [130] Angrick, A., Klein, P. “Riga 1941–1944. Ablauf der Ereignisse”. Orte des Grauens. Verbrechen im Zweiten Weltkrieg / Hrsg. von R. Gerd Überschär. – Darmstadt, 2003, S. 195–206.
  • [131] Curilla, W. Die deutsche Ordnungspolizei und der Holocaust im Baltikum und in Weißrussland 1941–1944. – Paderborn u.a., 2006, S. 726, 727.
  • [132] Langenheim, H. Mordfelder. Orte der Vernichtung im Krieg gegen die Sowjetunion. – Berlin, 1999, S. 122.
  • [133] Buch der Erinnerung. Die ins Baltikum deportierten deutschen, österreichischen und tschechoslowa­kischen Juden / Hrsg. von W. Scheffler und D. Schulle. Bd. I. – München, 2003, S. 13–16.
  • [134] Turpat, 14., 16. lpp.
  • [135] Angrick, A., Klein, P. Die “Endlösung” in Riga: Ausbeutung und Vernichtung 1941–1944. – Darmstadt, 2006, S. 207–270.
  • [136] Turpat, 257. lpp.
  • [137] Turpat, 260. lpp.
  • [138] Turpat, 269., 270. lpp.
  • [139]Vestermanis, M. Die nationalsozialistischen Haftstätten und Todeslager im okkupierten Lettland 1941–1945 // Die nationalsozialistischen Konzentrationslager – Entwicklung und Struktur / Hrsg. von U. Herbert, K. Orth, Ch. Dieckmann. – München, 1988, S. 472–492.
  • [140] Turpat, 478., 479. lpp.
  • [141] Neparts, A. Salaspils koncentrācijas nometne // Latvju enciklopēdija, 1962–1982, 4. sēj. / Red. E. Andersons. – Rockville, 1990, 199.–202. lpp.
  • [142] Neparts, A. Piezīmes un pārdomas par Salaspils KZ nometni Latvijas vēsturē sakarā ar Gunitas Nagles rakstu laikrakstā Diena // Latvijas Okupācijas muzeja Gadagrāmata 2005: Atbrīvotāji kā iekarotāji. – Rīga, 2006, 317.–321. lpp.
  • [143] Ezergailis, A. Salaspils memoriālais parks ir jāsaglabā // Diena, 1995, 21. marts; Pētersons, T. Politiski represētā statuss nav izdāļājams // Neatkarīgā, 1998, 14. janvāris; Samsons, V. Piemiņu godinot, dzīvos atbalstot // Neatkarīgā, 1998, 23. janvāris; Neiburgs, U. Salaspils nometne // Lauku Avīze, 2000, 6. maijs; Paiders, J. Kaislīgs vēstures apcerējums // Neatkarīgā, 2005, 3. februāris; Березовская A. Что делали нацисты в Саласпилсе? Интервью с М. Вестерманисом // Телеграф, 2005, 7. februāris; Nagle, G. Sāpīgā patiesība // SestDiena, 2005, 12.–18. februāris; Ezergailis, A. Kam patiesība ir sāpīga? // Diena, 2005, 19. februāris; Pētersons, T. Par okupāciju un Salaspili // Diena, 2005, 24. februāris; Strods, H. Noziedzīgo režīmu baigās ēnas // Mājas Viesis, 2005, 8. ap­rīlis; Neiburgs, U. Salaspils: mazāk zināmās epizodes // Mājas Viesis, 2006, 28. aprīlis; Neiburgs, U. Latviešu karavīri Salaspilī // Mājas Viesis, 2007, 7. decembris, u.c.
  • [144] Ezergailis, A. The Holocaust in Latvia, 1941–1944: The Missing Center. – Riga, 1996, pp. 365, 366; Ezergailis, A. Holokausts vācu okupētajā Latvijā, 1941–1944. – Rīga, 1999, 419., 420. lpp.
  • [232]
  • [145] Kreituse, I. Salaspils koncentrācijas nometne – propaganda un realitāte // Divu diktatūru terora upuri Baltijas valstīs. – Rīga, 2005, 117.–119. lpp.
  • [146] Шнеер A. Они стали латышами? Или... немцами? // Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultā­tes XIII starptautisko zinātnisko lasījumu materiāli. Vēsture VII. Vēsture: Avoti un cilvēki. – Daugavpils, 2004, 113.–122. lpp.
  • [147] Strods, H. Salaspils koncentrācijas nometne (1941. gada oktobris – 1944. gada septembris), 87.–156. lpp.
  • [148] Ezergailis, A. Okupācijas muzeja Gadagrāmata 2000 // Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. II. – Rīga, 2001, 231.–235. lpp.
  • [149] Bleiere, D., Butulis, I., Feldmanis, I., Stranga A., Zunda, A. Latvijas vēsture: 20. gadsimts. – Rīga, 2005, 246. lpp.
  • [150] Neparts, A. Pagātnes ēna slīd pāri Salaspilij // Latvija Amerikā, 2005, 9. aprīlis.
  • [151] Bleiere, D., Butulis, I., Feldmanis, I., Stranga A., Zunda, A. Latvijas vēsture: 20. gadsimts. Otrais papildinātais izd. – Rīga, 2005, 253., 254. lpp.
  • [152] Bleiere, D., Butulis, I., Feldmanis, I., Stranga A., Zunda A. Latvija Otrajā pasaules karā (1939–1945) .., 265., 266. lpp.

Papildus informācija

  • Autors: Kārlis Kangeris, Uldis Neiburgs, Rudīte Vīksne
  • Izdevums: Kangeris К., Neiburgs U., Vīksne R. Salaspils nometne: vēstures avoti un historiogrāfiskais materiāls. // Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 25. sējums. –Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2009.g., lpp. 200-234
  • Publicējuma gads: Janvāris. 2010
©2019 Mūsu atmiņas MEMORIĀLS. Dizains un saita atbalsts: Xprint media

Meklēt