Публикации

Понедельник, 13 февраля 2017 09:17

Hitleriskie bērnu asinssūcēji un slepkavas

Beigsies reiz karš. Uzvaras spo­žumā atgriezīsies mājā Sarkanās Armijas cīnītāji, cels sev jaunas mājas un stādīs jaunus dārzus. Bet daudzi visu mūžu klusos no­vakaros vieni palikuši, ilgi vērsī­sies uz rļetumiem un naidā sa­žņaugtām dūrēm pieminēs zvērus hitleriešus, kuri nobendēja dār­gāko, kas tiem bija — viņu bēr­nus. Bērnu slepkavības, bērnu asins izsūkšana — pirms kara mums liktos tikai izdomātos kriminālromānos iespējamas lietas.

Un tomēr tā ir patiesība, visdrauslīgākā tiešamība, par ko liecību atdevuši atvērtie kapi tepat Lat­vijā, Salaspils koncentrācijas no­metnē, par ko zina stāstīt simtiem bērnu, ko vācieši atdzinuši no Pa­domju Savienības kaimiņu apga­baliem, no Baltkrievijas, Sebežas, Latgales.

Šādi bērni, pāri par simtu, pat­laban mitinās Bulduros, vairākās vasarnīcās iekārtotā bērnu namā. Viņu vecākus vācieši nobendējuši vai aizdzinuši uz Vāciju vergu darbos, pametot nevarīgos mazu­ļus likteņa varā. Daļu šādu bērnu vietējās krievu organizācijas sa­vākušas vienkopus Dubultos, kur vācu laikā regulāras apgādes nav bijis, un bērni lielāko tiesu pārti­kuši no privātpersonu dāvanām. Vācieši, lai rādītu, ka rūpējas arī par krievu bērniem, atdevuši bērnu novietnei nogalināto ebrēju bērnu drēbes.  

Grūti vārdos izteikt, ko pārdzī­vojuši šie bērni, no kuriem jau­nākajam tikai divi gadi, vecāka­jam piecpadsmit. Vajag redzēt viņu sejas, viņu acis, lai saprastu, ka viņi nekā, it nekā nav aizmir­suši. Grūti izvilināt smaidu Tamaras Puzanskas sejā. Tagad vi­ņai desmit gadu, bet viņas acīs sāpju bezdibeņi. Veselu gadu bērnu namā viņa nav runājusi ne vārda, tikai naktīs histēriski sau­kusi māti. Māti... kuru vācieši viņas acu priekšā dzīvu sadedzi­nājuši. Tas noticis Baltkrievijā, Vitebskas apgabala Ļubasnas sā­džā, kuru vācieši noslaucījuši no zemes virsus. Vācieši nodedzinā­juši ne tikai mājas, ugunī viņi sa­svieduši visus slimos, vecos, grū­tas sievietes, bet pārējos salā­dējuši vagonos un aizveduši uz Salaspili. Starp tiem arī Tamaru.

Salaspilī Tamara sastapusi daudz citu baltkrievu un krievu bērnu. Te ieslodzīti pieci Lemešonoku bērni, kuru tēvu vācieši nobendējuši cietumā, bet māti un četrpadsmit gadu veco māsiņu Ņinu aizdzinuši uz Vāciju. Lemešonoki — Nataša, Šura, Žeņa, Gaļa, Borja un tikai gadu vecā Aņa kā noziedznieki ieslodzīti koncentrācijas nometnē. Kādā naktī barakā iedrāzušies vācieši, izrāvuši no guļas vietām mātes un pametuši bērnus raudam. Nataša stāsta, cik baigi viņiem kļuvis tumšajā telpā un kā viņa tajā meklējusi savu mazo māsiņu Aņu.

— Māti mēs pēc tam vairs ne­esam redzējuši. Bijām palikuši daudz bērnu. Visi dzīvojām ba­rakā, jo ārā mūs nelaida. Mums vienmēr gribējās ēst. Mazā Aņa nepārtraukti raudāja un prasīja maizi, bet man nebija cita ko vi­ņai dot, kā rūgta susla un kāpostu lapas.

Ne jau aiz cilvēkmīlestības vā­cieši atstājuši šos bērnus nometnē. Jau pēc dažām dienām bērni aiz­vesti uz slimnīcas ēku, kur vā­cietis ārsts ar dažiem palīgiem novietojis istabas vidū galdu, iz­ņēmis dažādus instrumentus un novārījis šļirceņu adatas. Izbie­dētie bērni šausmās rāvusies viens aiz otra un drebēdami vērojuši šo sagatavošanos. Pēc tam viņi sa­stādīti rindā un pateikts, ka vi­ņus apskatīšot. Nataša ar mazo māsiņu Aņu klēpī stāvējusi viena no pēdējām. Viņa nav redzējusi, kas notiek ar pirmajiem, tikai izdzirdusi, ka viena meitene piepeši sākusi skaļi raudāt im ārsts cirtis kāju pie zemes un kliedzis. Na­taša piegājusi tuvāk un ieraudzī­jusi, ka ārsts šai meitenei iedūris rokā adatu un pudelītē tecējušas asinis. Visi bērni raudājuši un klieguši, bet ārsts ar miesnieka vienaldzību licis saturēt mazos upurus un sūcis asinis.

— Kad pienāca mana kārta, — stāsta Nataša, — ārsts izrāva Aņu man no rokām un uzsvieda uz galda. Maņu roku saturēja un iedūra tajā adatu. Pēc tam sa­grāba ari mazo māsiņu un nosūca ari viņai asinis. Es un Žeņa, Šura un Borja visi raudājām. Mums bija žēl māsiņas, viņa taču vēl bija tik maziņa. Ārsts pateica, ka neesot vērts raudāt, tik un tā Aņa nomiršot, un tā vismaz kāds labums no viņas būšot.

Pēc dažām dienām bērniem no jauna noņemtas asinis un Aņa no­mirusi. Asiņu nosūkšana turpi­nājusies vairākas nedēļas, bērni kļuvuši bāli un pelēki, aiz galvas reiboņa nevarējuši pat kustēties. Katru dienu no bērnu barakas iz­vesti vairāki līķi. No Lemešonoku ģimenes dzīvi palikuši tikai desmit gadu vecā Nataša un septiņus ga­dus vecais Bora. Nataša bāla, mazasinīga meitenīte, vēl arvien ļoti nervoza, bieži raud. Boram visu laiku paaugstināta tempera­tūra.

Bāls un novārdzis vēl arī Dima Saksons, kuram vācieši 15 reizes nosūkuši asinis. Nav atžirdzis vēl Aļeksejs Kuzņecovs, kādreiz ņip­rais Maskavas zēns, kurš 1941. gada pavasarī kopā ar vecmāmiņu atbraucis uz Sebežu viesoties pie radiem. Viņi visi atdzīti uz Sa­laspili, no kurienes Ļoša, kad iz­sūkti pēdējie dzīvības spēki, kopā ar citiem bērniem izmests kā ne­vajadzīgs atkritums. Bērni izvesti automašīnā, kurā tie gulējuši ne­kustīgi. Viņu sejās nebijis ne asiņu lāses. Mazs puisītis — Vilis Ločmelis, bijis nesamaņā pavēlies zem auto sola. Viņš arī vairs nav pamodies.

Aizkustinošas ir šo bāra bērnu rūpes vienam par otru, sevišķi par mazākajiem. Lūk, Ludmila Gurjanova. Viņai bijuši tikai de­viņi gadi, kad tēvs aizgājis parti­zānos. Pēdējo reizi viņš iegrie­zies mājās naktī, kad mātei pie­dzimusi mazā .Vera. Atvadījies un aizgājis. Pēc trim mēnešiem Ludmilas māti nosituši vācieši. Deviņus gadus vecā meitenīte stā­jusies savai māsiņai mātes vietā, barojusi mazuli ar kartupeļiem un pienu, mazgājusi autiņus un iz­vilkusi trauslo dzīvībiņu ari kon­centrācijas nometnē. Meiteņu ve­cākos brāļus vācieši aizdzinuši ie­rakumus rakt.

Spilgti vēl atceras Salaspils briesmas baltkrievu meitenes Jad­viga un Aņa Žukas. Te viņas atdzī­tas no Vitebskas apgabala Siņšinas sādžas. Arī viņām nosūktas asi­nis. Viņas atceras, ka pēc katras asiņu zaudēšanas sāpējusi galva un acu priekšā griezušies krāsaini loki. Vēl tagad viņas izskatās bā­las, caurspīdīgas.

Bāli vēl ir šie bērni, kuriem hit­leriskie vampiri nosūkuši asinis. Arī pārējo bērnu veselība iedra­gāta. Tagad bērnu namam pie­šķirtas plašākas telpas. Par bēr­niem rūpējas enerģiskā direktore M. Ritmeistere. Silti un gādīgi par viņu veselību rūpējas ārste Haritonova un medicīnas māsa Grabovskaja. Šiem bērniem jāsāk at­kal smaidīt, jāsāk ticēt gaišai cil­vēcībai. Viņu dzīslās jāielej jau­nas asinis. Bērniem jāaizmirst murgainā moku nakts, jāaizmirst vācu ārsta adata un pudelīte, kurā pilēja viņu asinis. Bet mēs nedrīkstam aizmirst. Nedrīkstam piedot mazās Aņas mocošo nāvi māsiņas rokās. Lai atkal Tamara Puzanska sāktu smaidīt, lai nā­kotnē mūsu bērniem nebūtu jāno­skatās, kā viņu vecākus dzīvus iemet sārtā, mums jāiznīcina hit­leriskā zvēra midzenis.

Uz galvenās foto: Jadviga un Aņa Zukas, Nataša Ļemešonoka un Tamara Puzanska. Foto P. Makovskis

Дополнительная информация

  • Автор: Anna Sakse
  • Фото: P. Makovskis
  • Издание: «Cīņa», 21. decembris, 1944.g.
  • Год публикации: Декабрь. 1944
Другие материалы в этой категории: « Māte un bērns zvērcilvēka nagos Саласпилсские ужасы »
©2019 Мемориал нашей памяти. Дизайн и поддержка сайта: Xprint media

Поиск